Uz sākumu

 

Ceļš pie gaišas apziņas.

 

Nodaļa 03 – „Vēlmes”

 

Sadaļa 03-01: „Vēlmju aplūkošana kopumā’

 

 

„ Patiesi spontāna rīcība – tā ir tāda, kad tu pilnībā sevi atdod, ne tikai pēc dziļām pārdomām. Tā ir rīcība, kad vispirms tika ņemti vērā visi par un pret, bet pēc tam tie tika atcelti, jo tu neko negaidi, neko nenožēlo.  Tieši ar šādu aktu palīdzību magi pievilina brīvību.”

Esperansa

 

„ Viss sākas no kādas vienas darbības, kurai ir jābūt mērķtiecīgai, precīzai un bezierunu izpildītai. Pietiekami ilgi atkārtojot šādu darbību, cilvēks iegūst nelokāmu vēlmi darboties. Bet nelokāma vēlme darboties var tik pielikta pie jebkā. Un tiklīdz tā ir sasniegta – ceļš ir vaļā”.

Dons Huāns

 

  Sadaļas saturs:

03-01-01) Ievads, anamnēze.

03-01-02) Jēdzieni, abreviatūras.

03-01-03) Vēlme pēc iespaidiem (= vēlme pēc PE).

03-01-04) Priecīgo vēlmju realizācijas 10 noteikumi.

03-01-05) Nākošie jēdzieni.

03-01-06) Vēlmju šķirošanas pēc tipiem piemērs.

03-01-07) Jautājums par varu. „Meditācija”.

 

  03-01-01) No pašas agrākās bērnības tevi dienu no dienas, minūti no minūtes radināja pie savām vēlmēm, kā pie kaut kā „nepiedienīga”, „slikta”, „apkaunojoša”, „traucējoša”, „nepareiza”. Tika izdomāts liels daudzums vārdu, kas aizvieto vārdu „vēlme”, un kuriem ir spilgti izteikta negatīva nokrāsa: „kaprīze”, „iegriba”, „savdabīgas vēlmes”, „brīva griba”. „Realizēt” [vēlmes] tiek nomainītas uz „piekāpties”, „nospļauties uz apkārtējiem”, bet „gribēt kaut ko” uz „vēlēties iegūt problēmas”, „ņemties”. Cilvēks, kurš nevēlas apspriest savas vēlmes un tiecas tās realizēt tiek saukts par „egoisti”, „egocentrisiti”, bet reizēm sauc arī par maniaku, un pat ja tas tiek teikts it ka jokojot, tad ir svarīgi apzināties to, ka maskējoties ar joku ir ļoti viegli izpaust savu īsto attieksmi, un šajā gadījumā tā ir ārkārtīgi negatīva attieksme, jo vārds „maniaks”, dīvainas sakritības dēļ tiek izmantots apzīmējot tikai ārkārtīgi bīstamos noziedzniekus, slepkavas, izvarotājus. Ar mērķi stiprināt agresīvu attieksmi klāt savām vēlmēm tiek formulētas un ieskaldītas koncepcijas, kā rezultātā cilvēku, kuram ir vēlmes, apkārtēji un arī viņš pats sevi interpretē ka cilvēku, kuram ir „problēmas”, kuram „nav viss kārtībā”. Skaitās, ka, ja cilvēkam „viss ir kārtībā”, tad viņai nav spilgtu vēlmju. Eiropas vidē izplatījušās šausmīgi izkropļotas budisma idejas nobeidz šo ainu, jo saskaņā ar tām „nirvāna” – tas ir augstākās laimes stāvoklis, kas tiek raksturots ar vēlmju pilnīgu iznīcināšanu. Tā visa rezultātā cilvēki maldīgi uzskata par vislaimīgāko stāvokli tādu, kad nepastāv vēlmes, bet pastāv totāls apmierinājums, pelēkums, iespaidu lēna norīšana. Priecīgo vēlmju ignorēšana, tiešā to apspiešana atstāj visneiedomājamāko nogalinošo iespaidu, kas producē veselu NE, NF, truluma kravu, liedz cilvēkam izjust AU.

Atkarībā no ietekmēšanām, kas ir ieaugušas sabiedrība, dažas stipro vēlmju formas tiek atzītas pa „lietderīgām”, un šādā gadījumā cilvēkus, kuru vēlmes dotajā brīdī iekrīt šajās sliedēs, „ciena”, atbalsta, ir labvēlīgi pret viņiem, bet tiklīdz mainās mode, un kad cilvēks izrāda citas vēlmes, tad tās atkal iekrīt jocīgo un maniaku sarakstā. Tas noved pie tā, ka tā, kuras priecīgās vēlmes iekrīt sabiedrībai pieļaujamās sliedēs, ir spiesta apspiest visas pārējās vēlmes, mehāniski atbalstīt „pareizo” vēlmi, kas ātri vien pārvēršas par obligāto nosacījumu, mehāniskajā un nepriecīgajā darbība.

Ja tu esi pieradināta apspiest savas priecīgās vēlmes, izjuti tās slepus, izjūtot tajā brīdī kaunu, vainas izjūtu, bailes, tās bieži vien pārvēršas par slēptu vai atklātu agresiju, naidu. Tu paliec bez baudas izjūtas no paša velmju izjušanas un realizācijas procesa, laikā, kad mehānisko, „pareizo” vēlmju izjušana un realizācija nenes prieku, un tu kļūsti nomērķēta un mehāniski piesieta  tikai pie rezultāta. Bet kad vēlmju izjušanā un realizācijā nav prieka, bet ir tikai vēlme iegūt rezultātu, tas uzbrūk arvien jaunas un jaunas NE – norūpēšanās par rezultātu, bailes neiegūt rezultātu, bailes no tā, ka kāds cits izmantos tavu rezultātu un tā tālāk. Sakarā ar to nostiprinās vēlme uz kaut ko mokošu, un jo stiprāka ir vēlme, jo briesmīgākas NE, kas pavada visu izjušanas un realizācijas procesu.

 

03-01-02) Nav iespējams definēt vēlmi, jo definēt – nozīmē novest pie jau zināma, bet vēlme nav novedama ne pie kā cita – kā pie emocijām, domām un sajūtām. Ir cilvēki, kuri ir tik ļoti neuzmanīgi tajā ko un kā viņi izjūt, tik ļoti aptumšoti un notrulināti ar NE un koncepcijām, ka nevar atšķirt domas no vēlmēm, piemēram. Uzmanīgs cilvēks viegli atšķirs, kas ir vēlmes, bet kas ir tās pavadošas emocijas un domas, un tie ir būtiski atšķirīgi uztveru slāņi. Bada sajūta var tikt pavadīta ar vēlmi paēst, bet seksuāla uzbudinājuma sajūta – ar vēlmi nodarboties ar seksu; doma „viņš mani ir nodevis” tiek pavadīta ar naida emociju, vēlmi iesist, paaugstinātas ķermeņa temperatūras sajūtu galva vai arī aukstuma sajūtu rokās un kājās, un ir nepieciešamas savu uztveru novērojumu minimālās zināšanas, lai nejauktu šīs uztveres. Tiklīdz tu novērs NE, mehāniskās vēlmes, koncepcijas un kultivē priecīgās vēlmes, prāta skaidrību un citas AU, tava spēja atšķirt stiprinās.

Kā es uzzinu to, ka kaut ko vēlos? Vai šobrīd es vēlos apēst sieru vai iziet pastaigāties? Ja es uzdodu šādu jautājumu, tad tas nozīmē, ka es zinu par šo divu vēlmju eksistenci, bet no kurienes es to zinu? Es par to zinu, jo dotajā brīdī ir siera garšas sajūta un redzes tēla sajūta, meža smarža, noturīgas zemes sajūta zem kājām, un ir vēlme stiprināt šīs uztveres, padarīt tas spilgtākas. Tas liekas neiespējami – kā tas ir – siera garšā, kad mute nav nekāda siera? Bet nevienu taču neizbrīna, ka, ja es nevaru redzēt koku, bet varu to iedomāties, bet kas ir „iedomāties”? Tas arī nozīme, ka tev tad koka redzes uztvere – šī uztvere būs izplūdusi, nenoturīga, bet tas nav nekas cits, ka tieši redzes uztvere. Ja es ilgi apskatīšu koku, tad redzes tēls kļūs skaidrs un noturīgs, apaugs ar papildus uztverēm, un rezultātā vēlme stiprināt šo tēlu kļūs stiprāka. Ar sieru ir tieši tāpat – rodas vāja, izplūdusi siera garšā, un rodas vēlme to stiprināt – parādās iekšējais dialogs par šo tēmu, es varu sākt spriest par to – kā lai es iegūstu kāroto siera garšu. Tādā veidā es uzzinu to, ka kaut ko vēlos, jo tā kaut ka uztvere jau radās šajā vietā, bet izplūdušā, vājinātā veidā. Ja es gribu nopirkt puķainus svārkus, lai izbaudītu apmierinājumu no puišu skatieniem – šinī pat brīdī un vietā JAU IR gan apmierinājums no svārku iegūšanas, gan erotisks uzbudinājums no puišu skatieniem, un svārku izjušana uz gurniem un to krāsas un faktūras redzes uztvere. Tādā veidā var izdarīt pārsteidzošu secinājumu: kad es gribu, tad gribu nevis kaut ko tādu, kā šobrīd nav, bet gribu to, kas šobrīd jau ir, bet vienkārši to gribu skaidrākā, noturīgākajā un stiprākā veidā! Šis secinājums saskan ar novērojumu par to, ka vēlmes vienmēr ir objektīvi orientētas. Sanāk, ka „vēlmes” – tās vienmēr ir „vēlmes stiprināt jau esošas uztveres”. Un vēl viens pārsteidzošs rezultāts – pie mums pieejamas spējas atšķirt uztveres mēs līdzīga situācijā nevaram atšķirt a) vēlmes un b) vēlmes realizāciju, jo, ja es gribu sieru, tad siera garša jau ir, tas ir, vēlme un vēlmes realizācijai ir atveltīts viens un tas pats moments. Vai tas nozīmē to, ka eksistē paņēmiens tik ļoti stiprināt vēlmi pēc siera, lai sajustu tā garšu ne mazāk spilgti, nekā tad, ja tas atrastos uz mēles. Un, vai ir iespējams, ka var sagribēties tik ļoti paēst, ka rodas sajūta, ka tu esi paēdusi, un visi fizioloģiskie procesi tecēs tā, it kā tu saņem barības vielas? Šie jautājumi paliks bez atbildes, kamēr tu nepārtraukti neizjūti AU, kamēr tev nav iespējama tik ļoti pilnīga koncentrēšanās uz vēlmēm, ka tās sāks atklāt savus noslēpumus. Tikmēr nofiksēsim vienu: kad ir vēlme, tā jau daļēji ir realizēta.

§                          Par nepriecīgām, vai mehāniskām vēlmēm (mv) es saucu tādas, kuras:

a)                       ir pamatotas ar koncepcijām, kas sevī ietver dažādus pamudinošus vai vārdus-parazītus: „vajag iet tur”, „ir jāizdara šādi”, „būtu labi šādi rīkoties”, „ir netaisnīgi šādi nerīkoties”, „no manis to kvēli gaida”, tu, turpinot izjust neapmierinātību un nevēlēšanos, ej un dari to, atbalstot domas „labi, ka esmu to izdarījusi, tas ir pareizi, tā arī vajag”, mēģinot ar pašapmierinājumu kompensēt saindēšanos no NE.

b)                      ir pamatotas ar NE – naidu, bailēm, garlaicību un tml.

c)                       ir pamatotas ar mehānisko ieradumu – tu vienmēr atnākot no darba ieslēdz televizoru, un, pat ja ziņas tevi vispār neinteresē, tu tāpat tās skaties, izjūtot garlaicību, nogurumu utt.

d)                      pamatotas ar citām mv, piemēram ar hiperkompensācijas vēlmi kompensēt to, kas tev agrāk tika liegts. Ja bērnībā un jaunībā dēļ kautrīguma, bailēm un morāliem liegumiem tu maz esi nodarbojusies ar seksu, tad 20-25 gados vēlme to darīt var kļūt tik ļoti drudžaina, ka tiklīdz tu atbrīvosies no liegumiem tu metīsies virsū visam, kas kustās, aizmirstot apstāties un pajautā – vai patiešām šobrīd pastāv šāda priecīga vēlme? Bet ja tu apstājies un mēģini sajust vēlmi, tad rodas pēkšņa neapmierinātība un domas, ka tu „sevi” aprobežo.

  Mv kopēja īpašība – bezprieks, drudžainums, haoss, tas ir, izjūtot un realizējot tās tu neizjūti AU pastiprināšanos – maigumu, skaistuma sajūtu, sajūsmu, tiekšanos un tml. Tieši otrādi – turpina pastiprināties NF, sākas NE uzliesmojumi un pastiprinās haotiskais iekšējais dialogs. Citāts no Gurdžijeva: „Cilvēks ir visdažādāko vēlmju cīņas, konkurences arēna, viņi visi sevi sauc „es”, tas ir uzskata sevi par saimniekiem, un neviens no viņiem nevēlas pieņemt kaut ko citu. Katrs no viņiem īsa laika perioda laikā, kamēr tas ir pie varas, dara to, kas viņam patīk, neskatoties ne uz ko, bet izrēķināties par to nākas citiem. Un to starpā nav nekādas kārtības. Kurs no viņiem uzleks augšā, tas arī kļūs par saimnieku. Viņš visus sit pa labi un pa kresi un ne no kā nebaidās. Bet nākamajā brīdī jau cits pārķer pātagu un sit viņu pašu. Tā tas turpinās visa cilvēku mūža garumā. Iedomājieties valsti, kurs katrs uz piecām minūtēm var kļūt par karali un šo piecu minūšu laika ar karaļvalsti dara visu, ko viens gribās. Bet šāda arī ir mūsu dzīve”.

  Tam, lai aptvertu mv pilno ainu tavā vietā, lai skaidri iedomāties sev – ar ko tu gribi strādāt, es iesaku sastādīt mv pilno sarakstu un papildināt to, kamēr tu atrodi jaunas.

 „Mehānisko vēlmju ērces”  - neizbēgamo ciešanu efekts, kas uznāk mv realizācijas laikā un pēc tās: mv realizācijas laikā (mvr) cilvēks izjūt ciešanas (t.i. apspiež priecīgas vēlmes, izjūt NE), rēķinoties nākotnē saņemt kaut kādu laimi. Ja mv nav realizēta un iedomātā laime nav pienākusi, rodas intensīvas NE par zaudēto laiku, sevis žēlošana un tml. Ja mv ir realizēta, tad iedomātā „laime” izrādās nav nekāda laime – cilvēks izjūt tās pašas un pat lielākas NE, jauni iemesli apspiest  mv – rezultātā – tās pašas ciešanas. Tas, kurš realizē priecīgas vēlmes, tieši otrādi, izjūt AU kā mv realizācijas laika, tā arī pēc tā, kad vēlme ir vai nav realizēta.

„Pārlieku mv realizācijas” raksturīga īpašība – pieaugošs nepatīkams spazmatisks stāvoklis, kuru var aprakstīt kā „dzīve iet garām”. Rodas fona steidzīgums nesaprotami kur, norūpēšanās ar to, ka laiks aiziet.

§  Viens no mv veidiem – vēlme apspiest vēlmes (vav).  Atšķirību starp apspiešanu un novēršanu es esmu izskaidrojis nodaļā par NE –  apspiešanas gadījumā mv neizbeidzas, rodas NF. Novēršanas gadījumā mv izzūd pilnībā, rodas miera sajūta vai AU. Tādā veidā vav – vienmēr pēc definīcijas ir mv, jo ir vēlmes forma izjust NE, un bieži vien ir pamatota ar NE un koncepcijām. Pie vav tiek attiecinātas tā saucamā „askētisma” visdažādākās formas, kad cilvēks apspiež savas vēlmes (ka pv, tā arī mv), vadoties vai nu pēc koncepcijām par „apgaismību”, veselību un tml., vai pēc ticības autoritātēm vai vēlmei atstāt iespaidu uz citiem cilvēkiem. Pie tam viņa izjūt veselu kravu NE, apmierinājumu par savu „uzvaru”, stiprina mv realizēt apspiežamo vēlmi, ieliek pamatus dziļai psiholoģiskai krīzei, t.i. spilgtam, ilgstošam un graujošam NE un to izsaukto darbību uzliesmojumam.

§                          Priecīgas vēlmes (pv) atbilst sekojošiem kritērijiem:

a)                       to izjušana un to realizācijas process (neatkarīgi no gala rezultāta) tiek pavadīt ar prieku, patīkamām gaidām un citām AU.

b)          Ja pv nav sanācis īstenot (arī tikai domājot par to, ka to nav iespējams realizēt), NE nerodas.

Ir nepieciešams apzināties, ka, ja tu nenodarbojies ar aptumšojumu novēršanas praksi, tad gandrīz visas tavas vēlmes – mehāniskas, un pat ja rodas pv, tā nekavējoties tiek aizvietota ar mv. Ja tu esi sākusi nodarboties ar praksi, tad purvā sāk rasties kaut kāda kustība, pv tīri strauti sāk sajaukties ar mv, tāpēc notiek nepārtraukts mijas process, pv un mv aizvietošana. Tev nāksies pielikt neatlaidību, un izlēmību, un uzmanību un mērķtiecību, lai pēc iespējas biežāk, pēc iespējas rūpīgāk nošķirt mv un pv, novērst pirmās un stiprināt otrās.

Piemēram, tu esi sākusi mazgāt grīdu, šobrīd tas rezonē ar atbrīvošanos no NE, ir pv, fiziska aktivitāte, un tu to realizē, bet kad pēc piecām minūtēm tas pēkšņi pazūd un rodas cita pv, rodas konceptuāla doma: ja reiz esmu sākusi – jānoved līdz galam”. Rodas mv „novest līdz galam”, pv pazūd, AU izbeidzas.

Cits tipisks piemērs – priecīgas vēlmes realizācijas (pvr) atlikšana „uz vēlāku laiku”: ir priecīga vēlme tūlīt pat iet pastaigāties, rodas doma „es vēl neesmu izpildījusi mājas darbus – kad izpildīšu, arī iešu”, rezultātā pazūd pv, uzbrūk pelēkums, NE, un kad visi mājas darbi ir izpildīti, vairs negribas iet pastaigāties, un tā vietā, lai apstātos un ieklausītos pv, tu ej pastaigāties, jo ir doma „es taču gribēju, un rezultātā – atkal mehāniskās vēlmes realizācija (mvr).

Citāts no Lisa: „Priecīgas vēlmes tiek atliktas kastē, jo gribas „pamatīgi” tām piekļūt, sagatavoties. Kopš bērnības ar mani tā arī notiek – baudu sagādāja nevis pats process, bet fantāzija uz tēmu „kas būs, ja…” – man patika par to runāt, sapņot. Es kopš bērnības pārtieku no nerealizētām fantāzijām. Tas kaut gan arī ir sagādājis patīkamas gaidas, bet nenoturīgas, vājas un tādas, kas ātri izbeidzas. Pastāvīgi bija nepieciešamība gūt jaunas fantāzijas, pie tam es biezi vien tā arī neķeros klāt pv realizācijai, no kā radās vainas izjūta par neattaisnotām gaidām – savām un svešām. Un tā kā pv tika apspiestas, tā arī neradās jaunas un patīkamas gaidas nestiprinājās”.

Ja rīcība ir pamatota ar pv, tad rezultāts, kas ir izpausts ar vārdiem ar priedēkli „pār-„, norāda uz to, ka priecīgas vēlmes nekavējoties nomainījās uz mv – „pārēdos”, „pārdrāzos” un tml. Tu ēd un gūsti baudu, bet uzmanība haotiski novērsās, un tu jau esi „pārēdusies” – pv nemanot pārvērtās par mv. Lai pretoties tam, ir nepieciešams nepārtraukti uzdot sev jautājumu: „ko es tieši šobrīd vēlos”.

Izdalīsim uztveri „pv parādīšanās patīkamas gaidas”. It kā ir paredzēts saldens metiens uz priekšu, it ka stipri un pārliecinoši ir nostiepta aukla. Sadrūmis cilvēks mokoši pārdzīvo vēlmju neesamību un arī to esamību, t.i. jebkurā gadījumā rodas NE – tāda ir mv īpašība. Šeit viss ir otrādi: kad pv nav, un pie tam tu nevainojami novērs NE, tad izjūti baudu no patīkamām gaidām, bet kad parādās pv – tā izjušanas un realizācijas baudu.

§                          Ar terminu „vēlmju selekcija” es apzīmēju procesu, kas sastāv no 3 stadijām:

a)                       vēlmju atšķiršana, kas izpaužas tekošā laikā

b)                      to atpazīšana kā mv un pv

c)                       mv novēršana un pv kultivēšana

Rezultātā pietiek ar vēlmju skaidru atšķiršanu, to atpazīšana kā mv un pv notiek gandrīz automātiski, bet ja šī skaidrība ir vāja, nenoturīga, tad var izjust problēmas pārejot no a) uz b). Smalki atšķirot ir iespējams atpazīt „saistošo vēlmi” – t.i. vēlmi veikt atšķirto vēlmju atpazīšanu ka mv un pv. Šī atšķiršana, savukārt, ļauj efektīvāk veicināt vēlmi veikt atpazīšanu, un ar to ir pietiekami, lai šo procesu nesmalcināt tālāk, bet panākt ieraduma veicināšanu pāriet no a) uz b). Tas pats darbojas attiecībā uz pāriešanu no b) uz c).

Cikliskās interpretāciju maiņas prakse (un to pavadošas rakstura mainības un vēlmju intensitātes) ir vēlmju selekcijas līdzeklis.

§  Velmju „Ekspress-analīze” – darbību kopums, kas ļauj uz dažām sekundēm saņemt skaidrību – vai vēlme, ko tu izjūti tieši šobrīd, ir mehāniskā vai priecīga. Izmantojot rezonansi ar AU kā kritērijus, parādās grūtības, īpaši kad vēlmes intensitāte nav liela, un tajā pat laika pastāv vai nu vājš negatīvais fons, vai vājš apgaismotais fons, vai arī „nekas nenotiek”.

Mehānisko vēlmju „skelets” ir pārliecība (t.i. atšķirošas apziņas stingra fiksācija): es realizēju šo vēlmi, es kļūšu laimīgāka”. Šī apgalvojuma nepamatotība tiek izspiesta, jo tā ir pierasta – visi apmēram tā arī domā, kad realizē vēlmes. Tā vidū sevis un apkārtējo novērojumi viegli saprot to, ka „būt laimīgam” – nozīme „izjust laimi”, t.i. tas nav nekādu labumu kopums, bet tie pārdzīvojumi, kas pēc cilvēku domām nešaubīgi rodas pēc šo labumu sasniegšanas. Elementāri eksperimenti rāda, ka tu iegūsti īpašumā kāroto priekšmetu, statusu, uzmanību un tml. nevis dēļ. „laimes”, bet dēļ īsa apmierinājuma brīža. [Kaut kāda līdzekļa] esamība īpašumā nenoved pie [„laimes” stāvokļa] piedzīvošanas.

Tāpēc tu nefiksē domu „es kļūšu laimīgāka, ja izdarīšu šo”, [kas tiek pavadīta ar attiecīgo pārliecinājumu], tad tas nozīmē, ka tavu vēlmju sastāvā ir mehāniskā vēlme. Pie tam vienlaicīgi var tik izpaustas gan pv gan mv (vājas intensitātes), kas ir novirzīti uz vienu un to pašu mērķi, un jo stiprāka ir viena, jo vājāka ir otra. Šādu domu un šādas pārliecības esamības kontrole ir līdzeklis, kas ļauj gandrīz acumirklī īstenot vēlmju selekciju, kas, savukārt, noved pie citu pv un AU rašanās, pateicoties tam, ka uztveru atšķiršana pati par sevi stipri rezonē ar AU.

§  Prātīgi ir nošķirt a) vēlmi un b) vēlmi realizēt šo vēlmi (vrv), jo vēlme var būt priecīga, bet vēlme to realizēt – mehāniska vai priecīga, un ja nav šīs nošķiršanas, tad nav iespējams veikt selekciju. Šāda nošķiršana noved pie pv izjušanas procesa atbrīvošanas, sakot ar „pieliktajām” rūpēm un bailēm, ko pavada domas par to, vai to ir vai nav iespējams realizēt, gribi vai negribi tu to realizēt, kas būs pēc tā realizācijas un tml., kā rezultātā pv sāks izpausties brīvāk.

Šāda nošķiršana vēl arī noved pie tā, ka:

a)           pv tiek pārdzīvotas acīmredzamāk, stiprāk, nesagrozīti,

b)          pv kļūst pieejamas novērojumiem, izmeklējumiem,

c)           pieaug spēja izjust baudu no piedzīvotajam pv,

d)          stiprinās rezonanse ar pv un citām AU,

e)           tā iemesla dēļ, ka priecīgo vēlmju realizācijas automātisms ir apstādināts, kļūst iespējama pv evolūcija, kura iekļaujas arī citas uztveres.

Piemēram, ja pēc seksuālās vēlmes rašanās automātiski seko tā realizācija, tad seksuālā vēlme tiek pārdzīvota sagrozīti, neskaidri, tu nevari izjust tās nokrāsas, tā nevar kļūt dziļa, intensīva. Kad nekavējoties realizācijas mehānisms ir apstādināts, notiek vēlmes evolūcija un ar to saistīto izjutu un citu uztveru evolūcija – es to savādāk saucu par „seksualitātes attīstību” – paliek pieejams arvien lielāks un  lielāks vēlmju, jaunu izjūtu, AU spektrs, ķermenis kļūst jūtīgāks, tā arvien jauni un jauni laukumi kļūst par „erogēnām zonām”, pieaug izjūtu dziļums un daudzveidība, rodas pēkšņas jau zināmu un pilnīgi jaunu AU atskaņas.

Realizācijas automātisms noved pie vēl vienām sekām: izjūtot vēlmi, tu jau „zini”, kas notiks tālāk, t.i. pati programmē situācijas attīstību, liedzot sev patīkamu gaidu izjūtu, padarot visu par jau iepriekš zināmu, un pv nesaņem barošanas devu rezonanses ar AU veidā, un bieži vien te pat vai nu pazūd, vai nu nomainās ar attiecīgām mv. Nošķirot vēlmi no vēlmes šo vēlmi realizēt, pamanot starpu starp to rašanos, tu iegūsti iespēju it kā ielikt spieķi šī mehānisma ritenī un apstādināt to.

Šī-ma: „termins „pv medības” – apgaismotais fons (1-4) + pv (5+) meklēt arvien jaunas un jaunas pv, rezonē ar vārdiem „rīstoties”, „neiespējams apstāties”. Nav haotiskas uzmanības novēršanas, rodas nopietnība un sajūsma tikai no domas vien „vēlos meklēt pv”.

§                          Pavisam nav vienkārši iemācīties nošķirt vēlmi un vēlmi šo vēlmi realizēt, jo to sajaukšanas automātisms tevī formulējas gadu desmitiem. Kā vingrinājumu var mācīties taisīt pauzes, vismaz dažu sekunžu ilgas starp vēlmēm un to realizācijām – nosauksim to par realizācijas aizkavēšanas praksi. Kad rodas vēlme, apstājies to sajūtot – ko tieši tu šobrīd vēlies, ko tu šobrīd visvairāk kāro, pret ko izjūti patīkamas gaidas. Reizēm pats vēlmes izjušanas process ir patīkamāks, nekā tā realizācija. Mehāniskās vēlmes raksturīgākā īpašība ir tajā, ka aizturot tās realizāciju, tūlīt pat rodas vesela rinda ar NE, laikā, kad priecīgās vēlmes realizācijas aizturēšana ne tikai nenoved pie NE rašanās, bet arī pilnīgi nevājina to baudu, ko tu izjūti no patīkamām gaidām, bet reizēm arī stiprina to.

§                           [Velmju selekcijas īstenošanai] prātīgi ir iemācīties atšķirt vēlmi izjust vēlmi (viv). Tā arī var būt priecīga vai mehāniska. Piemēram, ja tu esi izjutusi daudzus orgasmus pēc kārtas, tad pie vienas domas par seksu radīsies pretestība, pasliktināsies pašsajūta, un tomēr, ja tev garām paies simpātisks puisis, tu viņu pavadīsi ar skatienu un mehāniski gribēsi viņu gribēt, lai aizpildītu to pelēkumu un NF, kas rodas pēc orgasma, kā arī ieraduma dēļ. Mehāniskās viv esamība līdzīgā situācijā tiek pierādīts ar to, ka tu izjūti pretestību, bet reizēm pat nepatika, citas NE, laikā, kad, ja mviv tu neizjustu, tu vienkārši atzīmētu: „vēlmes nerodas”.

§                          Ir prātīgi iemācīties atšķirt vēlmi stiprināt vēlmi un vēlmi vājināt vēlmi. Pirmā kultivēšana spēlē milzīgu lomu pv kultivēšanā, otra bieži tiek izmantota, lai liktu eksperimentus, kad nav skaidrības attiecībā uz vairākām vēlmēm, un tu to stiprini, vājini un novēro to, kā uz šo procesu atsaucas citas uztveres. Gan viena, gan otra vēlme var būt mehāniska vai priecīga. Piemēram, ja tā vietā, lai fiksētu „ir pv stiprināt kaut kādu pv”, tu seko koncepcijai „ir jāturpina stiprināt pv”, tad viv un vsv būs mehāniskas, nepriecīgas, un, protams, ne pie kā nenovedīs, izņemot nogurumu un NE.

§                          PV stiprināšanas līdzekļi:

1)                      Kultivēt vēlmi stiprināt vēlmi, tas ir, atgriezt pie uzmanības to, ko tu stipri vēlies, lai pv stiprinātos.

2)                      Stipru un priecīgo patīkamo gaidu kultivēšana, jo tā rezonē ar pv. Atceries situāciju, kad tu esi izjutusi stipras patīkamas gaidas, detalizēti to apraksti. Tam, lai veicinātu patīkamas gaidas, tu  vari atcerēties šīs situācijas, bet ar laiku tu iemācīsies viennozīmīgi „lekt iekšā” patīkamajās gaidās.

3)                      Iedomāties vēlamās pārmaiņas, pavadot to ar formālo praksi vēlmes izpaust skaļi („VIS”).

§                          Šķēršļi stiprinot pv:

1)                             Mv ir saistītas ar lielu daudzumu NE – vilšanās, kaitinājums, izmisums un tml., un katrs zina, ka, jo stiprāka ir vēlme, jo stiprāka ir NE izpaušanās. Nezinot, ka šī īpašība piemīt tikai mv, nevis pv, cilvēki apspiež visas vēlmes, un vēlas nepilnā spēkā, vienas desmitdaļas, vienas simtdaļas apmērā no visa spēka, padarot sevi par impotenti, t.i nespējīgai vēlēties, nonākot apātijā, pelēcībā, depresijā, zaudējot dzīves prieku. Stipro pv parādīšanās automātiski izsauc bailes nākotnes NE priekšā, ka arī apspiešanas automātismu, tāpēc ir nepieciešams:

a)           novērst šīs bailes;

b)          stiprināt vēlmi izjust pv, patīkamas gaidas;

c)           apzināties to, ka pv izjušana ir pati par sevi bauda no rezultāta;

d)          nevainojami novērst NE, kas rodas domājot par iespējamo pv nerealizēšanu.

2)                             Doma – skeptiķis: „nekad nekādas vēlmes ne pie ka nenoved – dzīve kā bija nespodra, tāda arī paliks”. Ir nepieciešams:

a)           veicināt prāta skaidrību tajā, ka iepriekšējā mv izjušanai un realizācijai nav nekāda sakara ar pv izjušanu un realizāciju.

b)          Atzīt šādas domas par mentālo indi un novēst tās ar tiešu uzmanības atgriešanu no tām.

§                          Uztveru maiņas ātrums un noturība ir proporcionāla priecīgās vēlmes intensitātei un ilgumam. Šo vienkāršo likumsakarību nav vienkārši atklāt, jo cilvēki ļoti bieži kļūdaini pieņem „domas par vēlmēm” par pašām „vēlmēm”. Ja cilvēks saka „es gribu izmainīt šo ieradumu”, tad viņš visdrīzāk tikai domā, ka vēlas izmainīties, bet neizjūt šādu vēlmi un izjūt to ļoti vāji un reti. Tas ir ļoti izplatīts sajukums. Vēl par vēlmi bieži kļūdaini pieņem „velmi izjust vēlmi”. Ja es vēlos, lai manī rastos stipra vēlme mainīties, bet pati vēlme mainīties man nepiemīt vai arī ir ļoti vāja, tad ar to nepietiek, lai pienāktu izmaiņas, īpaši, ja izejas vēlme ir mehāniska.

§                          No visa mv kopuma ir prātīgi izdalīt acīmredzami mehāniskas vēlmes („amv”), tas ir tādas, kuru mehāniskums, aptumšojums, nevēlums, sāpīgums tev ir acīmredzams. Amv novēršana nav pavadīta ar žēlumu pret sevi, zaudējuma sajūtu, ar domu par „sevis” apspiešanu; sevis un amv savienošanas pakāpe ir minimāla, un tās padodas novēršanai daudz vieglāk, nekā neacīmredzami mehāniskās vēlmes („nmv”). Tāpat ka situācijā ar NE novēršanu, pamata grūtība nav tajā, lai novērstu NE, bet, lai patiesi stipri un skaidri gribēt to izdarīt.

Pv izjušanas un realizācijas iegūtās pieredzes rakstiskā fiksācija dod iespēju kritiski apskatīt savu darbību, izdibināt tipiskus pašapmāna veidus, kaut vai postfaktum. Piemēram, ja bērns raud, tev var rasties vēlme pienākt un mierināt viņu, un šo vēlmi tu klasificē ka priecīgu. Šīs pieredzes tālākā analīze var novest pie jautājuma - „vai šī sakritība nav dīvaina – simpātija un it kā priecīga vēlme parādījās tieši tad, kad bērns raud, bet mierināšanas procesā tika pamanītas nepacietības NE, kaitinājums vai žēlums”. Tas dos pamatu pieņemt, ka tas bija pašapmāns, un tas nākotnē ļaus uzmanīgi izmeklēt savas uztveres līdzīgās situācijās.

§  Ieviesīsim terminu „nevainojama uzvedība”: tā ir darbība, kas seko aiz pv, kas tiek pavadīta ar patīkamām gaidām visā savā garumā. Jebkura morāla šādu darbību novērtēšana nav iespējama, jo pēc definīcijas šīs darbības nav rezultāts vēlmei sekot noteikumiem, koncepcijām un ieradumiem, ne arī vēlme nesekot noteikumiem, bet gan pv parādīšanās rezultāts, un tāda veidā nevainojamas uzvedības motivācijā nav ne „tāpēc ka”, ne „tamdēļ, ka”. Nevainojama uzvedība – tas ir tad, kad es „daru to tāpēc, ka sekoju pv, un tajā pat laika rodas rezonanse ar citam AU”. Tādā veidā novērtēt var tikai nevainojamas uzvedības konceptuālo interpretāciju, un neaizmirst apzināties to, ka apkārtējie tev cilvēki tieši tāpat arī rīkosies – lai ko tu arī teiktu par tavu motivāciju „apgaismību”, cilvēki tevi vērtēs saskaņā ar viņu koncepcijām, rakstītiem vai nerakstītiem likumiem, un neņemt to vērā, izstumt piedāvājumus par iespējamo darbību no apkārtējo cilvēku puses – muļķība, kas var novest pie tev nevēlamām sekām.

§  Par „pavadīšanas praksi” nosaukšu vēlmes realizāciju ar mērķi izmeklēt kā paša procesa izjušanu un realizāciju, tā arī realizācijas sekas. Pavadīšanas praksi visbiežāk gribas pielietot attiecībā uz nmv, jo gribās tikt ar to skaidrībā, tas ir sadalīt uz sastāvdaļām, noteikt – kādas no tām ir mv, kādas – pv. Reizēm rodas vēlme pavadīt arī amv, lai stiprināt savu skaidrību attiecībā uz šīs vēlmes mehāniskumu. Tieši pavadīšanas taktika noved pie tā, ko var saukt par „iegūto pieredzi”:

a)                       saprāta skaidrība tajā, kādas uztveres rodas noteiktas uzvedības rezultātā;

b)                      skaidrība tajā, kādas uztveres ir vēlamas, un kādas nav vēlamas;

c)                       pūļu pielikšana, kas vērstas uz to, lai novērstu nevēlamas uztveres un kultivēt vēlamas.

Atkarība no skaidrības pakāpes un no pūļu efektivitātes pakāpes mēs runājam par būtisku un nebūtisku pieredzi.

Mv un nmv mehāniska realizācija nenoved pie pieredzes saņemšanas, par ko liecina jebkurš vecs cilvēks, kuru tu vari ieraudzīt uz soliņa pie savas mājas – šis cilvēks ir nodzīvojis daudzus gadus, ir pabijis dažādās situācijās, ir izjutis daudz emociju un vēlmju, ir kontaktējies ar daudziem cilvēkiem, bet nav ne tikai ieguvis brīvību no aptumšojumiem, saprāta skaidrību, spēju izjust un sekot pv, spēju izvairīties no nevēlamām un izjust vēlamās uztveres, bet vēl jo vairāk – ar katru gadu arvien vairāk un vairāk iegrimst NE un trulumā, viņa uztveru spektrs ir bezgala primitīvs un vienveidīgs. Cilvēki sāk strauji novecot nevis 40, nevis 50 gados, bet 20-25. Jau 30 gadu vecumā lielāko cilvēku daļu var saukt par pensionāriem, kas ne tikai neizjūt pv, bet ir pat agresīvi noskaņoti pret pašu ideju kultivēt pv, brīvību no NE un koncepcijām. Viņi grib tikai aizmirsties – apmierinājumā, narkotikās, vienveidīgajos iespaidos vai NE. 

§                           „Izsmelšana” – process, kas ietver sevi daudzkārtējo amv un nmv realizācijas novešanu līdz stipras pārmērības stadijai ar paralēlu uztveru fiksāciju, tajā skaita arī priecīgo vēlmju fiksāciju, ka rezultātā:

a)                       rodas dotā amv vai nmv izpaušanās spēka vājināšanās (vidēji);

b)                      tiek vienkāršota selekcija;

c)                       ir iespēja novērot to, ka mehāniskās sastāvdaļas joprojām turpina parādīties, neskatoties uz piesātinātību, tas ļauj iemācīties to izdalīt no velmju sastāva pie dažādiem apstākļiem;

d)                      vājinās identificēšanās ar vēlmēm, t,i,

*) vājinās tādu domu uzmācība, kā „tā ir mana vēlme”, „tā ir daļa manis”, „ir žēl no tā šķirties”, tu tās sāc atšķirt kā acīmredzami viltus domas;

*) rodas mv apzināšanās, ka sveša mehānisma, t.i. rodas domas „tas ir vienkārši mehānisms, nevēlams ieradums”, ko pavada prāta skaidrība, AU – skaidrība, citas AU;

*) rodas priecīga vēlme novērst šo mv;

*) rodas pv stiprināt šo pv+pv vājināt un pavisam novērst šo mv.

e) vājinās mehānisms, ar kura palīdzību parādījās „vēlmju kamola” mehāniskās sastāvdaļas (t.i. tāda vēlmju kopuma, kurā es nevaru skaidri atšķirt tajā iekļautas vēlmes un noteikt to veidus) vēl pirms tam, kad ir īstenota selekcija, t.i. vēl pirms ir pienākusi skaidrība par vēlmes sastāvu un veidu.

§                          Ieviesīšu terminu „mv pussagraušana” – mv izpausmes intensitātes vājināšanās (vidēji):

a)                       vēlmju selekcijas un izsmelšanas prakses kopīgas ietekmes rezultātā, bet pirmkārt, izsmelšanas prakses dēļ, jo kad mv ir spēcīga, tad tā novēršanas priecīga vēlme – ir vāja, attiecīgi novēršanas piepūle nevar būt spēcīga;

b)                      līdz tādai pakāpei, kad pv novērst mv kļūst noteikta, noturīga.

§                          Pv tiešās mv novēršanas realizācija – visefektīvākais veids ka izbeigt izjust mv. Mv nekad neizbeigsies to izsmelšanas rezultātā, katrā gadījumā šādas nodzēšanās aste būs bezgalīgi gara, jo visu veidu mv objektu daudzveidība ir neizsmeļama – simpātisko meiteņu, rotaļlietu, mantu miljardi…, bet mv automātiski pieķeras visam jaunajam. Pārāk reta mv nomaiņa noved pie NE, pelēkuma. Pārāk bieža mv nomaiņa nogurdina. Pārāk bieža realizācija nogurdina. Pārāk reta realizācija pastiprina mv spazmātismu un jau atkal palielina NE lēkmes… - tā ir muca bez dibens, to nav iespējams piepildīt. Ja iespaidu pārdzīvošana novestu pie pilnības pārdzīvošanas, dzīves piesātinātības…, bet pmv dod īslaicīgu PE uzliesmojumu un apmierinājumu, kas gandrīz uzreiz kļūst gumijots, bezgaršīgs un saindēšanās velkas kā gara aste, pelēkuma un NE lēkmju veidā. Patīkamas gaidas domājot par to, ka mv var vienkārši novērst, pluss tās novēršanas pieredze, kļūst par spēku, kas uzver mv kundzību. Pv tiešās mv novēršanas kļūst spēcīgāka, kūst priecīgāka un noteiktāka. Rodas skaidrība, ka mv – ir tāda pati inde kā NE – tās tieši tāpat indēja, mocīja, bet es baidījos palikt bez tām, man likās, ka es zaudēju sevis nozīmīgu daļu, kas mani piepilda kaut ar kaut kādu, bet ar dzīvību. Tiklīdz tiek novērsta NE, „kaut kāda” dzīve apmierina arvien mazāk un mazāk, rodas jaunas dzīves pieredze un tiekšanās uz to – dzīvi iekš AU. Mv tiešā novēršana, tapat kā NE tiešā novēršana nekavējoties noved  pie AU uzliesmojuma.

§                           „Ierobežotas mv novēršanas” prakse ir efektīva pie nmv izsmelšanas prakses. Nmv realizācijas procesā es periodiski apstādinu realizāciju un pilnībā novēršu nmv uz īsu laika brīdi, pēc ka atkal atgriežos pie nmv realizācijas. Šī prakse – cikliskās uztveres paveids, un tā noved pie lielākās skaidrības vēlmēs, pie skaidrākas vēlmju dalīšanas uz pv un mv.

§                          Iekšējā dialoga (ID) nozaru novēršanas prakse. Piemēram, domas par seksu ir jo haotiskākas un uzmācīgākas, jo lielāka mv daļa ir seksuālajās vēlmēs. Lai efektīvāk nodalītu mv un pv, ir svarīgi kāda laika periodā (stunda, diena) novērst visas domas par seksu. Šajā gadījumā mv vājināsies (jo strauji samazināsies domu-trigeru daudzums), un pv parādīsies skaidrāk. Tālākā mv novēršana (ar jebkura paņēmiena palīdzību), savukārt, noved pie strauja dotā ID haotiska sektora vājināšanas.

03-01-03) Eksistē noturīga vārdu kopa – „vēlme pēc iespaidiem”. izanalizēsim šī vārda lietošanu:

*) Iespaidus var no jebkā – no mūzikas, grāmatām, seksa, pastaigas, sarunas, garšīga ēdiena, notikumiem, ziņām utt.

*) Noskaitot lietas, no kā cilvēki vēlas gūt „iespaidus”, jāatzīmē ka to starpā ir ne tikai viņiem patīkamas un simpātiskas parādības, bet arī nesimpātiskas un nepatīkamas – cilvēki tiecas gūt iespaidus no nāves, ciešanām, katastrofām, citu cilvēku truluma, žēluma un citām NE. Piemēram, cilvēki var speciāli iet noskatīties filmu, no kuras viņi cer sagaidīt stipras NE – no naida līdz SŽ, un viņiem tie arī ir „iespaidi”, un jo stiprākas ir NE – jo stiprāki ir iespaidi. Ja filma „nav interesanta”, rodas garlaicība, bet to cilvēki par iespaidiem nesauc.

*)  Vēlme pēc iespaidiem – ir narkotikas. Tajā ir viegli pārliecināties – pārtrauc gūt iespaidus, un tu sajutīsi – ko narkomāni izjūt laušanas laikā. Bez iespaidiem pēkšņi uzbrūk pelēkums, garlaicība, bezizejas sajūta, panika, izmisums, šausmas.

Runājot par „iespaidiem” cilvēki patiešām runā par pozitīvām emocijām (PE) – iegūšanas savā īpašumā prieks, ļauns prieks, pašapmierinātums, apmierinājums u.c. Kāpēc no NE ir iespējams gūt „iespaidus”? Tieši tāpēc, ka bieži vien stipras NE noved pie stiprām PE –. Pretējs arī ir pareizs. nopirki dārgu mašīnu, sāki izjust daudz PE – iedomājies kā kaimiņš tevi apskaudīs: iedomājies kā meitenes tagad uz tevi skatīsies, garāmgājēji tevi cienīs un tml. paralēli PE rodas arī NE, protams  zaudējuma bailes, neapmierinājums no tā, ka dzīvot nav palicis jautrāk; niknums no tā, ka kāds ir saskrāpējis utt. Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk vērot katastrofas, nāves? Tas viņiem ir ļoti neparasti, tas vairo veselu lērumu PE -  „paklau, es šodien kaut k TĀDU esmu redzējusi.. smadzenes pa visu asfaltu.. satriecoši..”- JEBKURŠ cilvēks, kurš blenž uz līķiem, pie tam bauda šo bildi, iztēlojoties kā viņš pēc tam par to stāstīs, kā viņā klausīsies. Vēl jo vairāk, lielākā daļa cilvēku, mirst nost no garlaicības un pelēkuma, un jebkuras stipra emocijas – pat stipras NE emocijas – viņiem ir daudz patīkamākas, nekā garlaicības bailes vienatnē ar sevi, kad nekas nenotiek, jo stipras NE vienmēr var pacensties tā ekspluatēt, lai iegūtu PE – piemēram, ja tev r depresija, tu vari baudīt t, ka ar to stāstīsi „draudzenēm”, kā viņas tev jutīs līdzi, dos padomus, pievērsīs Tev uzmanību, t.i. apmierinās tavu SNA.

Tādā veidā, PE un NE – ir vienas medaļas divas puses, gan viens, gan otrs – ir „aptumšojumi”, t.i. uztveres, kas nav savienojamas ar AU, padara tevi par mirušu, trulu. NE nogalina ātri, PE nogalina lēnāk, bet tomēr nogalina. Problēma sastāv tajā, ka cilvēki parasti kļūdaini pieņem AU uzliesmojumus par PE, tā, ka pie PE ir pieskaitīti simpātija, skaistuma izjūta, maigums utt. Iedomājies, ka tu nosauksi ar ēdinu gan beku, gan mušmiri. rezultāts – ir saindēšanās. Ar mērķi nepieļaut šo liktenīgo sajaukumu, ir nepieciešams cītīgi tikt skaidrībā ar savām uztverēm, noskaidrot – kas tevi saindē, bet kas padara spēcīgāku, noved pie prieka, simpātijas, baudas, tiekšanās. Atšķir un izvēlies.

Tādā veidā PE vēlmi es attiecinu pie mv, un tas nonāk pretrunā ar to, kā pret PE ir pieņemts attiekties mūsu sabiedrībā: vēlme izjust PV – „likumīgs” laika pavadīšanas veids, t.i. sabiedrībā „iespaidu” meklēšana ne tikai netiek nosodīta, bet arī tiek atbalstīta, kultivēta, tik pasniegta kā progresējošs, interesants un radošs dzīvesveids. Ir liels daudzums [viltus] koncepciju, kas atbalsta un „iespaidu” meklēšanu, bet ja tev ir privāta pieredze intensīvu AU izjušanā, tu bez grūtībām pamanīsi, ka vēlme „pēc iespaidiem” tik pat noteikti kalpo par šķērsli  AU, kā jebkurš cits aptumšojums.

Kurš „iespaidos” redz dzīves jēgu un mēģina tos „gūt”, tas kļūst par alkoholiķi, meklē jaunus iespaidus, nostiprinot staigāšanu pa apli PE-NE, izgudrojot arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā tos stiprināt un daudzveidot, pār viņu valda šausmas (iedomājoties, ka iespaidi var izbeigties) un pelēkuma un garlaicības lēkmes, kas tam viņam uzbrūk, kad iespaidu paliek mazāk. Nav brīnums, ka loģisks nobeigums ir narkotiku izmantošana, kas paātrina abas procesa puses – spilgtu iespaidu gūšanu  un sairšanu, bojāeju. E domāju, ka narkomānijai, kura tik bezcerīgi strauji attīstās pēdējā laikā ir tieši šāds nopamatojums – vēlme pēc iespaidiem skaitās kaut kas labs un arī ierocis pret garlaicību. Cilvēki nezina, ka garlaicība, pelēkums un bezizejas mirstīgums liecina par to, ka viņi ir izsmēluši nevis viņiem apkārtējo pasauli, bet tikai savu veidi kā interpretēt pasauli, savas nabadzīgas koncepcijas un emocijas. Kā rezultāts ir krišanā ātrā nāvē no narkotikām, vai nu lēna miršana, kuras galējo fāzi tu vari ieraudzīt uz soliņa pie savas mājas – marasmu, naivumu, trulumu, kroplību, slimības, vienu vārdu sakot – pilnīga sadalīšanās.

Iespaidu meklēšanas un gūšanas procesā cilvēks izjūt pilnīgi ne to, ko ir izjutis tas, kurš tiecas pie AU. Kas meklē PE, izjūt PE un NE. Kurš meklē AU, izjūt AU jau pašā meklējuma procesā.

 

03-01-04) Priecīgo vēlmju realizācijas (pvr) pirmie 10 noteikumi:

Pirmā problēma, ar ko sastopas praktizējošā, kura vēlas realizēt priecīgās vēlmes – skaidrības neesamība tajā – ko tad viņa patiešām priecīgi vēlas. Desmitiem gadu viņa ir apspiedusi  pv ar dažādām koncepcijām – „pienākuma”, „vajadzības”, „pieklājības” un citiem fantomiem, tāpēc nav pārsteigums tas, ka pv pārstāja vai gandrīz pārstāja parādīties.  Pirmais solis pretī  pvr praksei – iemācīties izjust pv, iemācīties tām pievērst uzmanību, neapspiest, nodalīt pv uz dažādām jomām – kas saistītas ar seksu, ar ceļojumiem, ar kontaktēšanos, ar mācībām utt. Sastādi tevis izjusto pv kopējo sarakstu, biežāk izej tam cauri, liekot intensitātes atzīmes vienai vai otrai pv. Sastādi pv sarakstu, ko esi izjutusi šodien utt. Tātad:

 

1.noteikums: rakstiski fiksē  priecīgas vēlmes, grupē tos sarakstos, novērtē to intensitāti no 1 līdz 10 skalā.

 

Viena no visrupjākajām kļūdām šajā etapā – pv neņemšana vērā, ja tās liekas „sīkas”. Piemēram, ja tev radās vēlme iziet cauri peļķei, un nevis to apiet, kā to dara visi kārtīgi cilvēk, rodas neveiklums, kas tiek pavadītas ar domu „būs jau abi, galu galā tā ir tika maza vēlme, nekas nemainīsies no tā, ja es to nerealizēšu”. Tev gribas pieiet klāt kokam un pieskarties tam, bet tu paļaujies slinkumam, atkal attaisnojoties ar pv „sīkumu”. Ar tādu pieeju esi pārliecināta – tu turpini rakt sev kapu. NEVIENA, PAT VISSĪKĀKĀ PRIECĪGĀ VĒLME NEVAR TIKT APSPIESTA [bez sekām, kas padarīs AU par neiespējamām, kas izsauks NE] – lūk noteikums, kura ievērošana tevi atvedīs uz taku, kas ved pie AU. T atrodies tik sliktā stāvoklī, ka jebkura, pat vissīkākā pv tev ir visaugstākā vērtība, glābšanās iespēja no aptumšojumiem. Pie tam, bieži vien pv novērtējums par „sīku” ir pilnīgi konceptuāls – tu esi pieradusi kaut ko uzskatīt par „svarīgu” un kaut k par „nesvarīgu’. Bet ja visam priekšā nolikt AU, tad viss mainās, un pat „vissīkākās” no koncepciju viedokļa, priecīgas vēlmes  realizācija var novest pie neticami stipra Au uzliesmojuma. 

Vēl vien tipiska kļūda – pv atlikšana uz „vēlāku laiku”. Piemēram, tu mazgā grīdu, un pēkšņi rodas vēlme tūlīt pat iet pastaigāties, bet tu domā: „tiklīdz pabeigšu mazgāt grīdu, uzreiz arī iešu, nevar taču to visu šādi tagad pamest...” Tu uzreiz sajutīsi, ka pv pazudīs bez pēdām, vai ļoti vājināsies. Nevar būt nekāds „pēc tam” – priecīga vēlme pastāv tikai tagad, bet „pēc tam” paliks tikai doma „es vēlējos” un NE. tāpēc pv atlikšana – tas ir pašapmāns un tā ir pv apspiešana.

Nejaus šo situāciju ar tādu, kad ir priecīga vēlme, kura tiek pavadīta ar domu „vēlos to izdarīt nevis tagad, bet kādreiz” – eksistē arī šādas pv.

 

2.noteikums: novērs koncepciju par pv „nenozīmīgumu”, „nesvarīgumu”, „sīkumainību”  Pv nozīmīgums tiek noteikts tikai  ar tā intensitāti, rezonansi ar citām AU. Neatliec pv uz „vēlāku laiku”.

 

Kad tu sāc izjust vēlmi pēc pv izjušanas, bet īpaši tad, kad sāc tās fiksēt un realizēt, tad tās sāk parādīties arvien biežāk, un tām nav nekādas daļas gar tavām koncepcijām. Tu vari uzskatīt, ka dāmām ir jāstaigā augstos papēžos pa trotuāru, bet priecīga vēlme tevi var aizdzīt basām kājām pa melnu, mitru zemi. Un ko lai dara? Iet ar basām kājām pa zemi – iziet no dāmas tēla, izjust kaudzi NE, sastapties ar nepieciešamību tās novērst. Neiet basām kājām pa zemi – nosist pv, kā rezultātā stiprinās NF, atkal būs NE uzliesmojums, bet audz dziļāku, smagāku. Rodas bailes – „ja nu man sagribēsies kaut ko tik šausmīgu – ko lai tad dara?” Es piedāvāju sekot šādai politikai: realizē vismaz tās vēlmes, kuras tev nav bail realizēt, to nebūs maz, bet kas attiecas uz tam pv, kuras ir bail realizēt, vai pat bail padomāt par to realizāciju, tad piefiksē tās rakstiski un atstāj – lai tavā sarakstā ir ieraksts, kas liecinās par to ,a ka tu to gribēji izdarīt. Atgriezīsies pie sava saraksta, un atzīmēsi vienas vai otras vēlmes esamību un intensitāti. Sāc darīt vismaz to, k vari darīt jau tagad, un neatstāj savu praksi tikai tāpēc, ka nevari sākt darīt visu uzreiz.

 

3.noteikums: rakstiski fiksē pilnīgi visas pv, bet realizē tās, kuras vari realizēt.

 

Paraksti cilvēka uzvedība ir 100% noteikta caur tā koncepcijām, ieradumiem, bailēm un citām NE, mehāniskām vēlmēm, vispārīgiem stereotipiem – ģimenes, pilsētas, nacionāliem, reliģiskiem utt. Cilvēks reizēm ne par ko nedomā – viņš žonglē ar koncepciju palīdzību, kamēr viena mehāniska vēlme nepārspēs otru. Kad tu sāc sekot pv, tad acumirklī izrīti no visu noteikumu aizsega. odas bailes – ja notiek kaut kas šausmīgs, nevēlams? Tev gribas vienu, bet bailes diktē citu, koncepcijas – trešo, pati saki ceturto, un ko darīt?

Tev vienmēr ir liels daudzums dažādās informācijas, kas ir ienākusi no dažādiem avotiem. Saved to visu vienā sarakstā. Izanalizē informācijas ticamību, avotu kompetenci utt. – izdari to izejot no savām iespējām un sava patiesuma. Novērtē riskus, izsaki savus pieņēmumus – kas var būt pie šāda iznākuma, pie cita. Izvairies no piezīmēšanas klāt – lai tavs prāts paliek vēss, skaidrs, neatkarīgs instruments – uzklausi tā viedokli.

 

4.noteikums: izraksti, pretnostādi esošo informāciju, kas attiecas uz tavām vēlmēm, argumenti „par” „pret” vienai vai otrai darbībai. Nepiezīmē klāt un neizstumj neko.

 

Ko tagad atliek darīt? tagad – tikai viens – ielekt aukstā ūdenī. Tu esi izdarījusi visu ko varēji nofiksēji pv, pretnostādīji esošo informāciju, padomāji par iespējamiem riskiem. Līdz bezgalībai gudrot par šo tēmu, mūžīgi šauboties un atrasties nemainīgā neizlēmībā – vienāds ar pv nosišanu, bet ar to arī AU. Neviens nekad tev nedos nekādas garantijas, un neaizmirsti, ka sekošana sabiedrības ieradumiem arī nedos nekādas garantijas, jo, neskatoties uz to, ka parastie cilvēki, kas par 100% ir mehānismi, seko tam, kā ir pieņemts, ir „piedienīgi”, „kā vajadzētu”, ar viņiem nepārtraukti kaut kas notiek nevēlams, viņi nepārtraukti cieš. Tāpēc izvēle ir vienkārša – vai nu risks iegūt nevēlamo rezultātu  + pv un citu AU apspiešana, vai arī risks iegūt vēlamo rezultātu un AU pastiprināšanos. Es izvēlos otro. No šejienes izriet 5.noteikums:

 

5.noteikums: tagad sastingsti, radi jebkuru AU (kaut vai simpātiju pret savu trusi) un uzdod sev jautājumu – „ko nu tagad – pēc visa tā, ko esmu uzzinājusi un apdomājusi – es patiešām vēlos?”  

 

6.noteikums: izdari tagad to, ko tu pati vēlies, neskatoties uz to, ka ieraduma pēc tevi nomocīs bailes un šaubas. Pārvari tās un realizē savu pv, koncentrējoties uz patīkamām gaidām, ka tu sāc dzīvot pilnīgi no jauna, tagad tevi vada nevis mirušas koncepcijas, bet priecīgas vēlmes. Koncentrējies uz tā, ka pv realizācijas process kardināli atšķiras no citām darbībām – telpa tev apkārt un tevī paliek it kā ciešāka, piepildītāka.

 

Ja zem tavas pv apakšā ir vesela rinda ar secīgām darbībām, tu vari jebkurā brīdī apstāties un vēlreiz sev pajautāt: tagad, kad jau esmu spērusi vairākus soļus savas vēlmes realizācijā, tādā veidā gūstot kaut kādus rezultātus – ko es šobrīd vēlos? Vai man patīk tas, kas notiek? Vai pv palika tā pati vecā, vai vājinājās, vai pastiprinājās? Vai arī tā mainīja virzienu? Vai pavisam ir pazudusi?” To pašu tu vari izdarīt, kad pienāk arvien jauna informācija, vai situācijā, kad tu pēkšņi sajuti skaidrību tajā, ka mv esi pieņēmusi par pv.

 

7.noteikums: neskrien notikumiem pa priekšu. vienmēr var atrast iespēju apstāties un pajautāt sev - : kāda šobrīd ir mana pv – pēc tā, kad es spēru dažus soļus uz priekšu”. Priecīgas vēlmes bieži maina izskatu realizācijas procesā.

 

Pv realizācijas procesā jautā sev cik bieži vien vēlies – vai tu izjūti to, ko vēlies izjust? pasvītroju – nevis „vai es saņemu to, ko es vēlos saņemt” un pat ne „vai tu izjūti to ko vēlies”, bet tieši „vai es šobrīd izjūtu tieši to, ko es šobrīd vēlos izjust”. Un ja atbilde uz šo jautājumu ir „nē”, tad apstājies un atgriezies pie 7.noteikuma. Ja „jā” – virzies tālāk. Pārsteidzoša šādas prakses īpašība nav tajā, ka tu saņemsi to, ko vēlējies iegūt pašā sakumā – tā nenotiek vienmēr. Tā ir tajā, ka jo aktīvāk, secīgāk, biežāk tu realizē savas pv, arvien biežāk tu realizēšanas rezultātā tu sāc izjust tev patīkamas uztveres šajā pašā brīdī. Rezonējošais tēls: it kā pv – tas ir tāds pārsteidzošs spēks, kas nesaprotamā veidā tevi ved pa neticami šauru notikumu līniju, bet ved tik pārliecinoši, ka nav iespējams noskriet nost; un nevis kaut kur nākotnes perspektīvā, nevis kaut kad nākotnē, bet tieši šobrīd – katrā tavu kustību brīdī, kad tu virzies pa šo līniju, tu izjūtu īpaši intensīvi dzīves pilnīgumu, piesātinātas AU, bet reizēm savā ceļā sastop īstus atklājumus – jaunas AU, jaunu skaidrību. Tādā veidā es piedāvāju pilnībā izmainīt jēdziena „rezultāts” jēgu, kad runa ir par priecīgo vēlmju realizāciju: pvr rezultāts ir tavu pārdzīvojumu kvalitāte visu laiku sekojot šai pv. Jo precīzāk tu izvilksi pv starp visu šobrīd izjūtamo vēlmju kopumu, jo precīzāk tu novilsi robežu starp pv un mv, jo spilgtāks būs rezultāts. Māksla atnāk līdzi ar praksi – trenējies.

 

8.noteikums: jautā sev tik bieži, cik gribi – vai tu šobrīd izjūti to, kas tev patīk?

 

Pvr procesa fiksācija – tā pati par sevi ir priecīga un interesanta nodarbe. Es iesaku uzmanīgi „sajust” visu, kas notiek, kas nāk līdzi pvr procesam, fiksēt kā visparastākos notikumus, tā arī neparastus (ne tikai notikumu nozīmē, bet arī neparastu izjūtu nozīmē). Lai nebremzētu pašu pvr procesu, var iztikt ar īsām piezīmēm blociņā, pēc kura vēlāk būs vienkāršāk atjaunot notikumu un pārdzīvojumu secību. Es iesaku vismaz dažreiz sastādīt pilnu pārdzīvotās pieredzes realizēt pv aprakstu, īpaši tad, kad tā ir īpaši neveiksmīga, vai īpaši veiksmīga. Pirmajā gadījumā tu varēsi atrast kļūdas, otrajā – pārdzīvot no jauna patīkamas uztveres, iemācīties sajust to īpašo dzīves „garšu”, kad tu izjūti un realizē pv.

 

9.noteikums: „iejūties” visā, kas notiek, lai vēlāk būtu iespēja detalizēti aprakstīt visu stāstu.

 

Kad pvr process ir galā, tad neatkarīgi no tā – kā tieši tas ir noslēdzies, apstājies un apzinies to, ka tieši šobrīd nekas tev netraucē novērts NE, radīt AU, t.i. dotajā brīdī tev ir ideāla iespēja lai nodarbotos ar praksi. Ja tev ir kaudze ar NE – tu vari sākt tās nevainojami novēst un tiekties pie AU, bet ja tev tagad ir AU, tu tajās vari iegremdēties ar visu galvu, bet kas gan cits tev vēl ir nepieciešams veiksmīgai praksei? Dari to vienmēr – un tad, kad tu spēji realizēt pv un gūt interesantas uztveres, un tad, kad tu nobijies, nogriezies no ceļa, ļāvies NE, koncepcijām, kļūdaini pieņēmi mv par pv utt. Šai darbībai ir īpaša nozīme, jo tā ļauj tev apzināties to, ka kā arī nebeigsies tevis izvelētā darbība, tu atradīsies situācijā, kas ir ideāli piemērota tavai praksei. Tas ļauj novērst norūpēšanos par rezultātu, norūpēšanos, kas izriet no „nākotnes” koncepcijas, koncentrēties uz „šeit-un-tagad”

 

10.noteikums: Neatkarīgi no rezultāta apzinies to, ka šobrīd tev ir ideāli apstākļi praksei.

 

Ja tu sāc sekot pvr praksei , tad neapšaubāmi pamanīsi, ka manāmi pieaug to intensitāte, priecīgums, rezonanse ar citām AU. Nožēlojamie filozofi – pseidobudisti sašķiebsies un pateiks kaut ko daudznozīmīgu kā „tās visas ir muļķības, viss, kas stiprina tavu saistību ar dharmu, karmu, lūk es tiecos pie pilnīgas atbrīvošanās, jo Budas daba... mikroskopiskas orbītas.. mācības būtība... bet tas viss nav tā cienīgs, tas tikai vairo nosacītumu...” Bet tu paskaties viņiem sejā, kad viņi to visu teiks – tu nevarēsi nesajust milzīgu atšķirību starp tevi un viņiem – priecīgiem vai nepriecīgiem, daudznozīmīgiem vai truliem, svarīgiem vai agresīviem. Ir milzīgs daudzums to, kas gūst iespaidus no šādām sarunām , un ļoti maz to, kas pārstāj žonglēt ar vārdiem, kuru nozīme neviena nav skaidra, un sāk spert konkrētus soļus pie tiem stāvokļiem, kur viņiem patīk.

Pv realizācijas gaitā to paliek arvien lielāks un lielāks daudzums, bet tās ir tieši PRIECĪGAS vēlmes, kuras arī rezonē ar citām AU, tāpēc ne tikai pv kļūst vairāk, bet arī visdažādāko AU. Rodas „pv konkurences” efekts, tu sāc rauties uz pusēm, diennakts kļūst pārāk īsa, arvien jaunu AU atklāšana seko viena aiz otra. Pv konkurence netiek pavadīta ar NE, kuras parasti parādās situācijā, kad ir pārāk daudz mv un nav iespējas tās visas realizēt. Pv konkurence tiek pavadīta ar sajūsmu, patīkamām gaidām utt.

Pv konkurence sākumā noved pie „pv karuseļa” problēmas: pv tik bieži nomaina viena otru, ka tām trūkst noturības, kā rezultātā vēlamais rezultāts netiek sasniegts. Tā apzināšanās noved pie jaunas pv parādīšanās, kuras jēga ir tajā, lai pv kļūtu noturīgākas. Šī vēlme tiek stiprināta arvien straujāk, jo straujāks paliek pv karuselis, jo mazāki ir rezultāti. Beigās mainās pv parādīšanās raksturs: tās kļūst pietiekami noturīgas, lai tiktu sasniegts vēlamais rezultāts.

Daži saka: „ir nu gan, lūk tā viss nonāk pie vēlmēm, tikai vēlmes un vēlmes”. Nekas netiek darīts bez vēlmēm. Jebkura darbība  - tas ir vēlmju realizācijas process, un atliek vien izvēlēties – vai tā būs mehāniska vai priecīga; novedīs pie spēku izsīkuma un NE vai AU un tava ceļojuma jaunas vītnes.

Darbība, kas rezonē ar AU visā savā garumā, mēs nosauksim par „nevainojamu”. Tipiski aptumšojumi, kas rodas darbību rezultātā:

a)                       norūpēšanās par rezultātu

b)                      norūpēšanās par citu cilvēku viedokli

c)                       radušos šķēršļu negatīva interpretācija

d)                      NA pret (pārvaramiem un nepārvaramiem) šķēršļiem

e)                       neizlēmība, šaubas par izvēlēto lēmumu

f)                        steiga, spazmatiskums

g)                       trulums, t.i. nespēja pārdomāt efektīvas darbības, jo pastāv koncepcijas vai NE.

 

Rezultāts – tā ir uztveru vēlama nomaiņa. Ja es vēlos novērst NE, tad novēršanas veiksmīga darbība – tas ir rezultāts. Ja agrāk pēc NE novēršanas, tā atkal nekavējoties radās, bet tagad tikai pēc 5 sekundēm – arī tas ir rezultāts. Ja vēlme novērst NE izrādījās vājāka par vēlmi to izjust, bet es izanalizēju neveiksmi, izdarīju secinājumu – tas arī ir rezultāts, jo agrāk šādas analīzes nebija, kas sastāv no secīgiem secinājumiem un darbībām – vēlamām uztverēm, jo tās atrodas NE novēršanas sliedēs.

Ja šodien ir izdevies novērst NE, bet rīt nē – vai vakardienas rezultāts bija rezultāts? Protams, jo novēršana tikai veikta, un to nekas nespēs novērst, un tava uzvedība kaut nedaudz ir mainījusies. Cita lieta, ka rezultāti viens no otra atšķiras, tāpēc mēs meklējam tādus rezultātus, kas novestu pie vairāk vēlamā stāvokļa caur vistaisnāko ceļu.

Prakse no fantazētāja atšķir tieksme gūt konkrētu rezultātu, un patiesu praktizējošu neapmierinās melīgas daudznozīmīgas frāzes „mūsu skolā neiesaka runāt par rezultātu”, „drīz piedzims tikai kaķi”, „kopumā palika labāk” utt.

 

03-01-05) No visa daudzveidīgo pv spektra izdalīsim tās, kurām piemīt sekojošas īpašības:

1) tā intensitāte ir augstāka par 5-6

2) tā noturība pret citu uztveru iedarbību no ārpuses, ka arī izpausmes ilgums ir augsts salīdzina juma ar citām pv.

3) obligāto tās pavada patīkamas gaidas, ka arī (vismaz ik pa laikam) ar citām AU

4) tiek pavadīts (vismaz ik pa laikam) ar „fiziskiem pārdzīvojumiem” (FP) – piemēram, ar „pārlūšanu” nabas rajonā, muguras „vārīšanos”, ar asu spriegumu kaklā, spiedienu pieres centrā utt.

5) stipri rezonē ar „niknumu”

Apzīmēšu tādu vēlmi kā „ciklons” (asociācija ar ciklona tēlu – virs noteikta uztveru kopuma rodas potenciāls, paaugstināta „AU sprieguma” apgabals, kas var attīstīties par stipru atklājumu lietu un apzināšanos zibens).

 No eža: „pēkšņi parādījās vētra”, t.i. ļoti ātri radās ļoti spēcīga uztvere – parasti AU kāpina tempu lēnāk. Un te pat radās šīs vēlmes uztvere, kā ciklons. Es domāju, ka nekad vel neesmu izjutusi kaut ko tādu. Vārds „ciklons” stipri rezonēja – mežonīgi priecīga vēlme, kas var pārsprāgt jebkurā brīdī par kaut ko šausmīgu. Nav nekāda Eža, Eža vietā ciklona mākonis, kaut kas, kam ir milzīgs spēks”.

■ Ar terminu „apzināšanās” es apzīmēju tādu domu, kura:

1) pēkšņi stiprina prata skaidrību dotajā uztveru jomā

2) rezonē ar AU-skaidrību

3) rezonē ar citām AU

Cikloni spēlē milzīgu lomu apziņas ceļojumā. Viņi nosaka tava ceļojuma virzienu, tādā veidā formulējot individuālas atšķirības no citiem praktizējošiem.

■ Tā kā cikloni ir spēcīgi, tad bez AU viņi vēl tiek pavadīti ar stipriem pirmā sarga parādīšanos – zaudējuma bailēm (sk. sadaļu „efektīvās prakses”).

Cikloni, kuri ir apgrūtināti ar 1-o sargu, apzīmēšu ar „1s-ciklonu”

(Vārds „pirmais” tiek apzīmēts ar ciparu pirms vārda, piemēram, 1-sargs, 1-mednieks, laikā, kad intensitāte tiek apzīmēta ar ciparu pēc vārda – 1-sargs-3, 1-mednieks-6)

  ■ Vēlme atklāt jaunas AU (1-mednieks) nav apgrūtināts ar 1-sargu, ja ir izpildīti nosacījumi:

1. ir pietiekami liela pieredze atklāt jaunas AU;

2. bieži notiek sīki atklājumi praksē, jo tieši šī ‘sīko” atklājumu ķēde nepārprotami tuvina pie lieliem atklājumiem, tādiem ka jaunu tehnoloģiju atklāšana, jaunu AU, jau zināmu AU jaunu nokrāsu atklāšana, intensīvāku un ilglaicīgāku AU izjušanas tehnoloģiju, skaidrības panākšanu vienā vai otrā visas prakses gleznas daļā.

Spēcīgu  sitienu pa 1-sargu veic AU zibenīga atklājuma pieredze, pilnīgas un ilglaicīgas iegrimšanas AU ar ļoti augstu intensitāti.

■ Bieži sastopams mv paveids – vēlme iegūt AU. Šī vēlme ir interesanta ar to, ka to var kļūdaini pieņemt par vēlmi izjust AU, bet tā vidū tas ir tipisks mv pārstāvis. Šāda sajaukuma sekas ir diezgan graujošas – AU var pavisam izbeigt parādīties, kas vēl vairāk kāpina velmi to izjust, kas vēl tālāk pabīda iespēju izjust AU, un galu galā praktizējošā paliek ar neko – nav ne AU, ne skaidrības tajā – ko tagad darīt. Rezultātā ā var padoties un papildināt filozofu, ezotēriķu un citu sliņķu rindas, kas žonglē ar vārdiem un dienu no dienas mirst no NE, vai arī viņa var sākt visas savas prakses pārskatīšanu, apšaubot un kritizējot savu motivāciju.

 „Vēlme turēt AU sava īpašumā” es saucu tādu dažādo uztveru kopumu, kuras ir virzītas nevis uz pašu AU pārdzīvošanas procesu un visu to, ar ko tās rezonē, bet to uz izmantošanu vieniem vai otriem mērķiem. Šo mērķu vidū var būt ka visvienkāršākie, kā arī vissapītākie. Pie parastajiem es attiecinu vēlmes palielīties, piesaistīt jaunu cilvēku uzmanību, iegūt „purna „ statusus utt. Sapītās vēlmes piemērs – vēlme uzturēt sevis baudīšanu un apmierinājumu ar sevi no tā, ka esi tik kaislīga praktizējoša, tik nesavtīga, atsvešināta utt. Jo vairāk praktizējošā cieš no  sevis baudīšanas, jo grūtāk viņai ir veikt patiesīguma revolūciju, atmaskot sevi, atdalīt aptumšotu motivāciju, pārstāt šo plāno spēli, kas ir virzīta uz vēlmju īstenošanu izjust PE no iespaidu atstāšanas uz cilvēkiem. Spēles ar sevis baidīšanu var panākt pārsteidzošu neskaidrības pakāpi, bet ir viens vienkāršs kritērijs ka efektīvi pielietot pretindes, tava patiesīguma pakāpi – tevis piedzīvoto UA biežums, dziļums un intensitāte.

Vēlmes turēt sava īpašuma AU izpausme – akcenta pārnešana no AU pārdzīvošanas uz AU rakstiskās fiksācijas skaistumu un plašumu vai stāstiem par tām – piemēram, tu vari izjust pašapmierinājumu no ciparu gariem stabiņiem, pierastu lielu daudzumu, kas rezultātā noved pie tā, ka AU pārstāj parādīties, bet tu iekrīti arvien lielāka pašapmānā, pieņemot PE par AU.

Ka pretindes, atzīmēšu sekojošas:

1)Situācijas izpēte, kurā tu izjūti pašapmierinājumu, sevis baudīšanu, no to savienojamības ar Au viedokļa.

2)Sevis baudīšanas cikliskās uztveres prakse.

3)Pieredzes gūšana no tiešās apmierinājuma un pašapmierinātuma novēršanas gadījumos, kad ir skaidrība [tā, ka šīs uztveres ir aptumšojumi, t.i. nav savienojami ar AU] ar tādu intensitāti un noturību , ka izdodas novērst visas NE „šļakatas”, kas nāk līdzi NE novēršanas procesam.

4)Pastāvīgas piepūles patiesuma sasniegšanai šajā jautājumā, t.i. precīza vēlmes izjust AU atšķiršana no vēlmes tas iegūt.

5)Pastāvīgas pūles atklātuma sasniegšanai jebkurās tavas dzīves jomās.

Kad rodas pv konkurence, dažas vēlmes paliek nerealizētas noteikta laika periodā, bet uz dažām laika vienkārši nepietiek. Ja pie tam tu jūti AU intensitātes maksimumu, ja esi pārpildīta ar atklājumiem, tad šeit nav ko apskatīt, jo stiprākas pv pārsver vājākas. Bet tik ideāla situācija nevar būt ilga – pirmkārt, nav noturīga ieraduma sekot tikai pv, otrkārt, uz arēnas kāpj sargi (sk. nodaļu „efektīvās prakses”), un rodas bedres atmiņā, AU intensitāte periodiski strauji samazinās. Stāvoklī, kad tavas dzīves pilnīgums nesasniedz 10, rodas jautājums – vai patiešām tiek realizētas visstiprākās un vispriecīgākās vēlmes? Jo, ja šobrīd tu neesi AU intensitātes un pārpildījuma kalngalā, tad tas arī nozīmē, ka ir parādījušies „aptumšojumi” (t.i. uztveres, kas nav savienojamas ar AU), un tie var izspiest uz priekšējo plānu nemaz ne priecīgas vēlmes, kuru realizācija samazinās prakses intensitāti, efektivitāti un priecīgumu. Visefektīvākais pv selekcijas veids, izvēloties vispriecīgākās – „atcerēšanās par nāvi”:

(Protams, ir nepieciešama nevainojama NE novēršana, kuras var rasties šādas prāta skaidrības rezultātā)

a) prata skaidrība tajā, ka tu jebkurā brīdī vari nomirt. Lai stiprinātu šādu skaidrību es iesaku biežāk lasīt vai skatīties ziņas, kur rāda katastrofas, cilvēku līķus. Brauca cilvēki ar vilcienu, bet tas paņem un noskrien no sliedēm un ietriecas mājā – 200 līķi. Gāja bojā gan pareizie, gan kārtīgi, gan buntotāji, arī nepieklājīgie un bērni – visi, kas trāpījās vilcienā, nāve neatlasīja. Cilvēki mirst nepārtraukti, un ne tikai karos, bet arī „visdrošākās” vietās – paskaties tematiskās ziņu lentas. Jau šodien tu vari kļūt par līķi, un nekādi pasaules spēki tevi nepasargās.

(Protams, ir nepieciešama nevainojama NE novēršana, kuri var rasties šādas prāta skaidrības rezultātā.)

b) Specifiska AU – “pašatdeves” uztvere, piesaistu atmešana, neparasta skaidrība. Ļoti priecīga, stipra uztvere. Šeit arī auksta bezemociju izmisums (šis vārds ir strikti asociēts ar NE-izmisumu), bet skaidrības augsts sitiens, auksts kliedzošs skaidrums. Šeit pat arī sajūsma par gaidāmo ceļojumu un nāve, un kaut kas tāds, kas visvairāk rezonē ar vārdu „pasaukt”, „atdoties”, „padoties” – nevis ka vājuma izpausme, bet otrādi – „padoties” kā atmest visu, jebkuras saistības, mērķus – viss zaudē nozīmi nāves sejas priekšā, kura var uznākt tieši tagad – pilnīga atklātuma un svaiguma stāvoklis, brīvības. Atceroties nepārtraukti par nāvi, pv konkurence norit patiešam savādāk. Jo stiprāk atceries par nāvi, jo ar lielāku pārliecību paliek tikai visintensīvākās pv, kas visvairāk rezonē ar AU, viscaudurošākas un piesātinātākas – tikai tas, ko tu darītu p, ja precīzi zinātu, ka pēc 5 minūtēm tu mirsi. Mv vienmēr ir virzītas uz rezultātu un pilnībā zaudē nozīmi, ja rezultāta nebūs, tāpēc arī, ja pastāv doma, ka nekas uz pasaules tev negarantē, ka tu nemirsi pēc 5 minūtēm, tad mv kļūst vājākas. Un otrādi – jebkurš brīdis, kad tu izjūtu un realizē pv ir vērtība pats par sevi, tāpēc atcerēšanās par nāvi nevājina pv, un tas ir – vēl viens filtrs, kas atsijā mv par labu pv.

● Divi ļoti vienkārši veidi „kontrolēt jaunieviesumu” pv, t.i. pretoties mehānisko sastāvdaļu rašanās, rīkot ekspress-analīzi”, lai izdibinātu vēlmju parādīšanās dabu.:

1) iedomājies, ka pv nav īstenojušas, tavu darbību rezultāts ir vienāds ar nulli, un vēl rodas NE, tas arī nozīmē, ka mehāniskās sastāvdaļas ir ietinušās pv kopumā. Tad iespējams: a) novērst NE; b) izvilkt ārā un novērst mv; c) panākt NE rašanos iedomājoties par to, ka pv nevarēs tik realizēta.

2) Būtiski atšķirīgi uzvedas pv un mv, kad tās analizē, t.i. uzdodot jautājumus  „vai šo es gribu”, „vai manī ir pārliecība, ka es vēlos tieši šo”, „bet varbūt uztaisīt savādāk”, „vai šī nav mehāniskā vēlme”, „bet ja situācija mainīsies šādi un tādi – vai manīsies vēlme” utt. Mv analīze neizbēgami tiek pavadīta ar spazmatiskām šaubām, satraukumiem, drudžainu nepārliecību vēlmēs, ar skriešanu no vienas puses uz otru. . Pv analīze, otrādi, nekad nenoved pie šāda drudža, tā kļūst par skaidrāka, noteiktāka, stiprinās pavadošās AU. Pat ja pv mainīsies pēc tās analīzes, tad vēlmju maiņa būs pārliecināta, mierīga, ārpus satraucošām šaubām, pavadošās AU turpinās parādīties. Citēju Skvo: „pv analīze ir līdzīgs rakstam, tas tiek pavadīts ar sajūsmu, izbrīnu. Viņš ir kā lapu šalkoņa kokā – viegls, caurspīdīgs, saulains”.

● Novērš aptumšojumus un izjūtot AU, vēlme izjust AU („vAU”) praktizējošam kļūst stiprāka, parādās biežāk, un sākot ar noteiktu brīdi sāk stingri dominēt pār pārējam vēlmēm. Pie tam tiek īstenota „atcerēšanās par vAU”, t.i.:

a) ka līdz ausīm iemīlējies puisis nepārtraukti izjūt vēlmi redzēt mīļoto meiteni, lai ko viņš arī darītu, tā arī vAU kļūst par pastāvīgu apgaismoto fonu.

b) ir prāta skaidrība tajā, ka vAU – ir visnozīmīgākā, viskaislīgākā, bez kā viss zaudē nozīmi, bez ka nav nekādas dzīves; kas stipri rezonē ar patīkamam gaidām, noslēpuma izjūtu. VAU kļūst par visu vēlmju centru, par atskaites punktu tādā nozīmē, ka visas pārējās vēlmes kļūst vājākas, ja nerezonē ar to. Priecīga vēlme, kurai ir šādas īpašības es saucu par „vienotu mērķi”. Cilvēka uzvedība, kuram ir vienots mērķis, apraksta šāds stāsts: viens Tibetas mūks dzīvoja alā, un katrreiz, izejot no tās ārā, sāpīgi skrāpējās gar krūmu ērkšķiem, kas auga tieši pretī ieejai. Un katrreiz viņš domāja: „atgriezīšos, paņemšu cirvi un nocirtīšu to”, bet atgriežoties viņš domāja šādi: „negribu tērēt laiku krūma ciršanai, jo jau rīt es varu nomirt tā arī nesasniedzot savu mērķi! Negribu zaudēt dārgās sekundes un ķeršos klāt pie prakses tā vietā, lai cirstu āra krūmus”. Šis ir atcerēšanās par vienoto mērķi piemērs.

Vienotais mērķis kļūst par noturīgāko un spilgtāko, ja tam līdzi nāk:

a) citas AU

b) prāta skaidrība tajā – kāds tieši stāvoklis ir velmju objekts

c) prata skaidrība tajā – kāda uz doto brīdi ir darba fronte (t.i. kāds uz doto brīdi ir citu pv sastāvs).

d) drakona pozīcija (sk. sadaļu ‘efektīvas praktiskas”).

Vienotā mērķa izpaušanās noved pie dūres atvēršanas efekta, es jūtos tā, it ka roka, kas notur manu spēku, pamazām atlaižas, palaiž mani brīvībā. Bulta atbrīvojas un lido tieši mērķi. Šī dūre ir šaubas, nepārliecība, mērķa izplūšana, mehāniskās tieksmes, kas ir virzītas uz dažādām pusēm.

Kad praktizējošam nav attīstīta vienota mērķa uztvere, viņš vispirms vēlas panākt skaidrību tajā, ka tā NE, ko viņš izjūt patiesība ir nevēlama viņam. Bet tāpēc ka skaidrība izjūtot NE tiek panākta ar milzīgu piepūli, un NE paspēj nostiprināties un radīt jaunas NE, tad par nevainojamu NE novēršanu nevar būt ne runas. Ja tavā vietā ir izteikts viens vienīgais mērķis, t.i. arī stipra vēlme novērst NE, neatkarīgi no tā – vai šobrīd ir skaidrība, vai tās nav (bet tāpēc, ka radās NE, tad pēc definīcijas šajā brīdī nevar būt augstas pakāpes skaidrība), un arī nav vēlmes izjust NE visu to laiku, kamēr nav skaidrības tajā, ka tā ir nevēlama, un tad tu panāc nevainojamu novēršanu. Kad ir vienota mērķa uztvere, tad ir skaidrība, ka tu velies tikai AU – atcerēties par tām, lēkt iekšā tajās jebkurā situācijā bez apdomāšanas – tas ir vienīgais ko gribas darīt.

● Kad ir AU, tad ir skaidrs, ka vel ilgi AU uzliesmojumi nomainīsies uz aptumšojumu periodiem. Domājot par to rodas pv cīnīties lai kas arī nenotiktu pat tad, kad aptumšojumi pilnībā sagrābj varu, piemēram, pildot formālās prakses (rakstiskā atskaite par nodzīvoto dzīvi par katru pusstundu, ik minūšu fiksācija, emocionāla pulēšana, cikliska uztvere utt.). Šādu uztveru kopumu sauksim par „avārijas darbu fronti” („aDF”). Bet kad AU aiziet, sākas haoss, mv, NE, un no vienas puses ir nevēlēšanās izjust aptumšojumus, bet no otras nav arī pv pildīt aDF. Jo biežāk un stiprāk ir izpaustas AU un izlēmība par jebkuru cenu par tām cīnīties aptumšojumu periodos, jo stiprāk izpausto aptumšojumu apstākļos kļūst vēlme pildīt aDF, pat līdz momentam, kamēr atkal nesāks parādīties pv. Šo vēlmi sauksim par „vadītāja aizvietotājs”.

● Lielu lomu praksē spēlē „vēlme pārņemt AU”. Tā ir tāda vēlme, kura

a) rezonē ar vārdiem „vēlos būt ka viņa”, vai „vēlos piedzīvot to, ko viņa apraksta”, vai „vēlos no viņas pārņemt šādu īpašību”;

b) tiek pavadīta ar stipru (ne mazāk kā uz 7-8 ballēm pēc 10-baļļu skalas) AU Vienotības sektora (simpātija, pašaizliedzība, pašatdeve u.c. – sk. sadaļu „AU saraksts ar aprakstiem”) un citiem.

Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, vēlme pārņemt AU noved pie jau tev zināmu AU rašanās, ka arī jauno AU, kuru apraksts atbilst tam, kāda tēla iespaidā šī vēlme radās.

Uztveru pārņemšanas vēlme var izjust arī pret to, ko mēs sauksim par „stihiju, dabas parādību, dzīvniekiem, augiem” utt. Šajā gadījumā par pietiekamu apstākli, lai rastos jaunas AU ir noteikumu „b” ievērošana + prakšu īstenošana novēršot mehāniski atšķirošo apziņu, tādu kā „ne upes, ne kalni”, pārliecības cikliskā nomaiņa u.c. Sīkāk AU pārņemšanas tehnoloģija tiks izklāstīta vēlāk, atsevišķā rindkopā.

Izdalīsim vēl arī „velmi nodot AU”.

● Kad pv parādās ilgstoši un intensīvi, noteikta brīdī rodas parādība, kuru es vēlos nosaukt par „noraušanos uz tiekšanos” – objektīvi orientējošā vēlme ir ka atkāpjas uz otro plānu, kļūst par fonu, bet uz priekšēja plāna parādās „tiekšanās” vai „līksmošana” vai cita spilgta bez objekta Tiekšanās sektora AU, kas nonāk stipra rezonansē ar pv.

● Domu kopumu par izjūtamās pv realizāciju ar vārdiem „šo es vēlos kaut kad izdarīt”, a r attiecīgu tēlu nosauksim par plānošanu. Plānošana parasti tiek pavadīta ar mehāniskās pārliecības rašanos tajā, ka nākotne būs tāda, kādu tu to plāno, vai, ja tu esi pieradis izjust satraukumu, - tieši tādu, kādu tu to plāno. Tā vai citādi, formulējas mehāniska pārliecība, kas strauji vājina pv, parādās ikdienisķīgums. Tu it ka nostājies uz sliedēm. Plānojot var apzināties to, ka nākotne var būt jebkāda, atkarībā no tavām pv un apstākļiem. Tas novedīs pie tā, ka tu varēsi uzjust intensīvas pv plānojot, bet apstākļi kļūs „biezāki”, kas piepildīti ar neaprakstāmu nozīmes dziļumu.

● „Vēlme mācīties” – viena no stiprākām pv, kas ļoti spēcīgi rezonē ar daudzām AU. Jēdzienā „vēlme mācīties” ietilpst a) vēlme sasniegt jaunas apziņas, pv, AU, AU sasniegšanas tehnoloģijas, un b) vēlme gūt jaunas zināšanas (svešvalodu mācīšana, jebkuru zinātņu un disciplīnu), un c) vēlme gūt jaunas iemaņas, tādas, ka niršana, alpīnisms, jāšana, jebkas.

Velme mācīties pie parastā cilvēka saistās ar stiprām NE, skeptiķiem, slinkumu, zaudējuma bailēm. Tas ir izsaukts ar to, ka no pašas agras bērnības bērnus visrupjākā veidā (līdz pat rupjai fiziskai iespaidošanai, šantāžas, draudiem, dažādākiem sodiem un bailēm no soda, koncepciju ieskaldīšana u.c.), piespiež iet uz skolu, institūtu, mācīties to, ko „nepieciešams”, nevis to, ko gribas. Rezultātā „iemācītais” pēc brīža aizmirstās, bet pats apmācību process tiek asociēts ar ciešanām, un nevis ar patīkamām gaidām un prieku.

Tagad ir nepieciešams atbrīvot vēlmi mācīties no šiem aptumšojumiem, lai izbaudītu visu tā apgaismoto spēku. Tam ir nepieciešams sekot TIKAI priecīgām vēlmēm un mācīties par spīti bailēm, stereotipiem un koncepcijām, un visa procesa garumā sekot līdzi vai ir patīkamas gaidas (piemēram, 5-minūšu % fiksācijas formātā, kas tika pavadīts stipri atšķiramās patīkamās gaidās). Ir nepieciešams nomainīt vērtību sistēmu: par pamatdarbību uzskatīt patīkamo gaidu izjušanu, bet blakus – informācijas turēšana īpašībā, prasmes. Tad mācīšanās pārvērtības pārvērtīsies intensīvā baudā, kas rezonē ar veselu kaudzi AU.

Pv mācīties realizēšana – lielisks veids kā pārvarēt „sargus”. Priecīga mācīšanās pārī ar formālām praksēm sastāda spēcīgu tarānu, kas cauri izdur aptumšojumu sienu ceļā uz AU.

Prātīgi ir izmeklēt koncepcijas par apmācību un izsijāt tās. Tipiskas koncepcijas, kas stāv ceļā pv mācīties:

1) “ja iesāki, tad nedrīkst mest nost”. Sāc un met nost cik vien tīk. Tiklīdz rodas pv kaut ko mācīt – sāc, tiklīdz izzūd – izbeidz. Pie tam ir nepieciešams novērst NE, kas parasti rodas – vilšanās no tā, ka mācīšanās nav pabeigta, kauns no tā, ka nepabeidzi līdz galam un pameti, SPS u.c. Tieši šāda pieeja mācībām noved pie stiprām zināšanām un prasmēm, pie tam spilgti parādās radošās vēlmes, skaidrības, pastiprinās vēlme mācīties, vēlme pēc AU. Ja pv mācīties rada haosu, t.i. nomaina viens otru tik bieži, ka rezultātā nerada stipras spējas, tad tā ir laicīga parādība, kas  saistīta ar ieradumu apspiest pv, un ar laiku pv kūst stipras un ilgstošas.

2) “ir jātiecas pie noteikta mērķa – ir muļķīgi mācīties tāpat vien, tikai baudas dēļ. Ir muļķīgi mācīt to, ko nekad nevarēsi izmantot”. Īsta bauda no mācīšanās izjūti tikai tad, kad mācies kaut ko tieši tāpēc, ka tieši tagad izjūti baudu no apmācības. Ir nepieciešams novērst mehāniskās vēlmes, tādas kā „izlasīt rindkopu līdz galam” un tml.

Ja kaut ka iemācīšana ir citas pv realizācijas nepieciešamais noteikums (piemēram, ir pv nopelnīt pietiekami daudz līdzekļu, lai realizētu citas pv, un zem tavas profesijas ir domāta nepieciešamība paaugstināt kvalifikāciju), tad šāda motivācija ir apgaismota, nav mehāniska, un rezultātā bieži rodas priecīga vēlme mācīties to, ko nepieciešams. Tāpat var rasties pv nomainīt pašapgādības veidu.

3) “ir jāmācās jaunībā, bet mana vecuma jau ir par vēlu”. Izjust baudu no mācībām, tapāt kā ceļot AU, nekad nav „par vēlu”. Vecums, trulums, marasms – tas nav tas, kas neizbēgami atnāk ar laiku, bet gan ir NE sekas, truluma, mehānisko vēlmju, un cilvēkiem vecums sākas jau agra jaunībā. Cilvēks, kas nodarbojas ar TCP, kopā ar aptumšojumiem novērš arī vecumu.

 

03-01-06) Ķirzaka piedāvā šādu velmju iedalījumu uz tipiem:

Aptumšotas vēlmes:

1-aptv vēlme, kas raksturojas ar NE. Ja es izjūtu satraukumu, vienmēr rodas aptv – kaut ko izdarīt, lai to nosistu. Šādu vēlmju izjušana vienmēr tiek pavadīta ar NE, un to realizācija noved pie NE pastiprināšanās, vai pie vājināšanās uz kādu laiku un pie daļējas NE nomaiņas uz blīvu pelēko stāvokli un apmierinājumu, bez AU un pv. Šādu velmju nerealizēšana vai doma par to nerealizēšanu bez šis vēlmes novēršanas, t.i. bez šis domas nomaiņas ar priecīgo vēlmi, noved pie NE uzliesmojuma.

2-aptv vēlme, kas ir apzīmējama ar koncepcijām. Ja es uzskatu, ka man ir jāatbild uz tavu jautājumu, tad rodas vēlme uz to atbildēt, bet pie tam es neizjūtu prieku un patīkamas gaidas. Es jūtos norūpējusies, kas arī atšķir ar koncepcijām apzīmētās vēlmes. Ja es šādas vēlmes realizēju, tad bieži vien norūpētība izzūd, rodas pelēkais stāvoklis, apmierinājums, bet tā ir laicīga parādība, jo šādā veidā nositot norūpētību, es tikai stiprinu ieradumu to izjust, tāpēc pēc apmierinājuma rodas jauna 2-aptv, jauna norūpētība, visbiežāk stiprāka un blīvāka par iepriekšējo (tas pats mehānisms iedarbojas gadījumā, kad NE tiek nosistas realizējot 1-avtp). Doma par 2-aptv nerealizāciju, vai tā nerealizācija bez novēršanas noved pie NE pastiprināšanos.

3-aptv: tīri mehāniskas vēlmes. Ja es redzu šokolādi, rodas vēlme to apēst. No šādu vēlmju realizācijas sastāvēja lielākā daļa manas dzīves. Visbiežāk es neapzinājos to, kad jau realizēju nevis priecīgu, bet mehānisku vēlmi, t.i. laikus neapstājos. 3-aptv lielāka daļa – ir īsas, t.i. ilgst pāris sekundes, un to realizācija var ilgt no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm. 3-aptv, kuru realizācija ilgst dažas sekundes es bieži vien pat nemanīju – saniezējās – pakasīju, garām pagājis cilvēks – noskatījos, purns smejas – smaidu pretī utt. Šādu velmju realizācija noved pie pelēkuma, apmierinājuma, atbalsta ikdienas rutīnu. Nerealizēšana vai doma par nerealizēšanu bez novēršanas tiek pavadīta ar neapmierinājumu, pelēkumu.

4-aptv: vēlme gūt iespaidus. 3-aptv un 4-aptv ir ļoti tuvi viena otrai pēc tā, ka es tās izjūtu, bet 4-aptv ir stiprāka, ilgāka, uzmācīgāka, t.i. to realizācija prasa vairāk laika. Tie rodas no pelēkuma, garlaicības. Es varu sēdēt uz dīvāna, un pēkšņi ļoti sagribēsies šokolādi vai parunāt vai aiziet uz veikalu. Šādu velmju realizācija vienmēr noved pie trula pelēka stāvokļa, apmierinājuma, bez AU uzliesmojumiem. Visbiežāk manas idejas ir zibenīgas (t.i. tādas, kuras gribas acumirklī realizēt, izspiežot pie tam visus argumentus pret un bieži vien nepievēršot uzmanību uz tādiem faktoriem, kas var novest šīs vēlmes realizācijas optimizācijas) – tā ir tieši 4-aptv. Tās kļūst par acumirkļa idejām, jo liekas nevainīgas, ir skaidrība, ka tās nav 1-aptv un ne 2-aptv, un tas nozīmē, ka tās var it kā realizēt. Pie tam es neapzinos to, ka manī viss tiek pārbūvēts tā, lai realizētu šīs vēlmes – skaļš iekšējais dialogs, emocijas, pārējās vēlmes. Nerealizācija vai doma par 4-aptv nerealizāciju bez novēršanas tiek pavadīta ar arvien stiprāku neapmierinājumu un pelēkumu, nekā gadījumā ar 3-aptv. Var pat rasties bezizejas sajūta.

Apgaismotas vēlmes:

1-apgv: jauktas vēlmes, kuru izjušana tiek pavadīta gan ar PE, gan vājām AU. Uz doto brīdi es tās attiecinu pie AV, jo ne vienmēr izjūtu saindēšanos no to realizācijas, un ja realizēju precīzi to, ko gribēju, var rasties AU uzliesmojums. PE un AU 1-apgv tik bieži ir sajaukti, ka visbiežāk es tās nevaru atšķirt. It ka tikko bija patīkamas gaidas, jau sāku realizēt velmi un redzu, ka jau izjūtu tikai apmierinājumu vai azarta PE, vai pašapmierinātumu, sāku šaubīties tajā, ka patīkamas gaidas ir bijušas. Bet nākošreiz rodas līdzīga vēlme  (piemēram noskatīties filmu), un es atkal fiksēju patīkamas gaidas un sevi uzskatu par patiesu, bet pēc tam atkal sāku šaubīties. 1-apgv par 50% ir vērsta uz tādām nodarbēm, ka noskatīties filmu, palasīt grāmatu, noskatīties  žurnālu ar dzīvnieku fotogrāfijām, par 50% uz ikdienas nodarbēm – piemēram, nopirkt kaut ko mājam, izmest nevajadzīgas lietas, sašķirot grāmatas utt. Šādu velmju realizācija 50% gadījumu noved pie vilšanās un pelēkuma, garlaicības, bet 50% gadījumu – stāvoklis vai nu nemainās, t.i. paliek sajaukums no PE un vājām AU, vai nu ir spilgtāku AU uzliesmojumi, bet būtiskas izmaiņas nenotiek. Piespiedu nerealizēšana vai doma par nerealizāciju 1-apgv var tikt pavadīta ar pelēkumu, vilšanos, neapmierinājumu, bet var izsaukt patīkamas gaidas, tiekšanos, priecīgu velmi izjust 2-apgv.

2-apgv: vēlmes, kas tiek pavadītas ar uztverēm, kuras es nešaubīgi atpazīšu kā apgaismotas. Kritēriji: fiziskie pārdzīvojumi (paaugstināta temperatūra, mentols, patīkama anestēzija dažādās ķermeņa daļās, patīkama piepildījuma sajūta, patīkams pārpildījums visā ķermenī), bet ja šo fizisko pārdzīvojumu nebūtu, tad vienalga nerastos šaubas, ka es izjūtu AU šajos momentos. Doma par šādu velmju realizāciju un pati realizācija, ja tai klāt nepiemaisa aptumšojumus, tiek pavadīta ar fizisko izjūtu pastiprināšanos, īpaši ar apmierinājumu rīklē un ķermeņa pārpildījuma sajūtu. Realizējot šādu vēlmi, katrs solis tiek pavadīts ar fizisko pārdzīvojumu uzliesmojumu un AU. Ja pie 2-apgv realizācijas netika piejaukti aptumšojumi, tad saindēšanās nerodas nekad, tieši otrādi – rodas jaunas apgaismotas vēlmes, radošas domas, gribas skriet uz visām pusēm uzreiz un iemācīties realizēt vairākas priecīgas vēlmes vienlaikus, jo šādos momentos ir grūti izvēlēties, ko tieši es šobrīd vēlos realizēt. Šādu velmju lielāka daļa ir attiecināma uz praksi – nofiksēt atklājumu, uzrakstīt ziņojumu, izpētīt aptumšojumus, rakstīt grāmatu vai rakstu, lūkoties uz ne-debesīm, radot simpātiju; bet tik pat labi pastaigāties, maigoties, klausīties mūziku, kaut ko lasīt, kas attiecas uz AU . Piespiedu nerealizācija vai doma par nerealizāciju 2-apgv var izsaukt neapmierinājumu, bet to ir viegli novērst, un rodas cita priecīga vēlme.

3-apgv: tā ir vēlme, kas tiek pavadīta ar tiekšanos, ko pārdzīvo  kā straumi. Šāds tēls rezonē – it ka līdz šim es  airēju no visa spēka stāvošā ūdenī, bet tagad mani paķēra stipra straume, un atliek tikai stūrēt, tā pati  mani nes. Šādu velmju pārdzīvošanas brīdī ir tiekšanās pārdzīvojums, it ka visas uztveres kļūst par lielu upi, kura nepārtraukti tek viena virzienā, un šī kustība tiek pārdzīvota kā pietuvošanās pie kaut kā priecīga. Vāja formā esmu izjutusi kaut ko līdzīgu, kad bērnība mani ir vedusi uz atrakciju parku, un kaut kāda brīdī es saku saklausīt tuvojošās skaņas, stiprinājās prieks un patīkamas gaidas. No visām pusēm uz parku gāja cilvēki, no rēta viņi visi gāja vienā virzienā, liekas, ka tur bija magnēts, kurš viņus pievilka, un es domāju, ka viņi visi pārdzīvo kaut ko līdzīgu. Viss iekšā sastinga no patīkamām gaidām. Likās, ka kad es beidzot tur būšu, ar mani notiks kaut kas pārsteidzošs, gribējās skriet tur iekšā. Vel šajā vieta gadās lielās buras sajūta, kura iekša pūs stiprs vējš, un tas ir līdz galam izliecies uz priekšu. Šādu velmju realizācija , ja netiek piemaisīti aptumšojumi, vienmēr noved pie atklājumiem, pie jaunam AU, vai pie tiekšanās un fizisko pārdzīvojumu stiprināšanās. Ja nav iespējams realizēt šādas vēlmes nerada NE, bet tikai tās pašas patīkamas gaidas.

03-01-07) Tas, ka skaistuma izjūta, laba pašsajūta, simpātija rezonē vieni ar otru, parasti nav nekas pārsteidzošs – tas tiek uztverts ka kaut kas pats par sevi saprotams, jo pašas uztveres liekas kaut kas tuvs viena otrai, lai gan, ja uz to paraugās ar svaigu skatienu, tad rodas izbrīna – pārsteidzoši, ka tas ir tieši šādi, ka rezonanse rodas tieši to starpā, un nevis, piemēram, starp labu pašsajūtu un kaitinājumu.

Bet vēl pārsteidzošāks ir tas, ka rezonanse rodas starp tik dažādām uztverēm, ka piemēram laba pašsajūta un patiesīgums! Pārsteidzoši ir tas, ka tik dažādas uztveres spilgti rezonē viena ar otru. Pārsteidzoša rezonanse starp tukšuma jomu un savrupību. Pārsteidzoša ir rezonanse starp tādam uztverēm, kuru apraksts semantiskajā nozīmē ir pilnīgi atšķirīgi, piemēram – starp pieķeršanos un savrupību.

Pārsteidzoši ir ari tas, ka fiziska pašsajūta kļūst ļoti patīkama, tieši no savā starpa rezonējošam AU!. Lai pēc iespējas labāk ieraudzīt šo harmoniju, iedomājies, ka tava pašsajūta uzlabotos no maiguma un kaitinājuma, un pasliktinātos no uzticības. Nav iespējams pat iedomāties – kas būti šādā gadījumā.

 „Pilsoniskā” iekārta katram cilvēkam ir sekojoša: oficiāli vara valstī pieder tam, kas valkā diktatora formu zem nosaukuma „es”, pie tam eksistē personu loks (t.i. uztveru), kuriem ir pieeja formai neierobežotu laiku, kā arī to, kas iegūst pieeju tikai dažreiz. Ļoti reti gadās arī tā, ka ārējo spēku ietekmē diktatora formu var iegūt arī jebkurš no jauniņiem.

Varas nomaiņa notiek haotiski un ļoti ātri – tituls var iet no rokām uz rokām pa dažām sekundēm vai minūtēm.

Ja pastāvīgu pieeju titulam iegūst vismaz savā starpa daļēji saskaņotu cilvēku grupa, tad katra no viņiem formulēta politika ir diezgan saskanīga un šāds cilvēks saucas par „secīgu” vai „neatlaidīgu”, vai „mērķtiecīgu” un tml., bet pat šajā gadījumā situācija visbiežāk atgādina gulbi, vēzi un līdaku.

 „Es” mundiera pēctecība ir nepārtraukta, un katrs uzskata sevi par atbildīgu par visu iepriekšējo lēmumiem.

Tagad atgriezīsimies pie uztveru apraksta.

Parastajam cilvēkam gandrīz visas uztveres ir mehāniskas, šajā situācijā gandrīz nav iespējams aizdomāties par „es” tematu – nekavējoties rodas nogurums, NE. Priecīga vēlme apstāties un aizdomāties par varas tematu rodas un uzņem spēku tad, kad pv izpaužas stiprāk un biežāk.

Katra laika momentā kaut kas tiek darīts un izpausts, pie tam arvien ierastāka vēlme pārsver mazāk patīkamo, bet ļoti bieža uztvere (ieradums) izpaužas pat pie ļoti vājas vēlmes to izjust. Lai jauna vēlme izsistos caur šo ieradumu plūsmu, tam ir nepieciešams būt cieši asociētam ar vienu no ierastajām vēlmēm, t.i. jābūt virzītai uz vienas no tām realizāciju, vai arī tai ir nepieciešams būt ārkārtēji stiprai un/vai neatlaidīgai.

AU (Skaidrības AU, pv, un fiziskie pārdzīvojumi) un aptumšojumi (NE, trulums un viltus koncepcijas, mv, NES) ir tik bezgalīgi tāli viens no otra, tik ļoti nesavienojami, ka kad stiprinās AU, jautājums par varu neapšaubāmi rodas. Cilvēks dubultojas, pārraujas uz divām pusēm. Vara pamīšus pāriet no NE pie AU, pie tam ne viens no šiem, kad nonāk pie varas, kategoriski nevēlas atzīt otra lēmumus. Tāpēc no novērotāja viedokļa, kas ir tāls no AU prakses attīstības, šāds cilvēks izskatās ļoti pretrunīgi, neuzticami. Tik tikko viņa ar tevi ir kaut ko sarunājusi, un jau pēc 5 minūtēm atsakās no norunas,  pamatojot ar to, ka viņai nav pv. Bet šāds mainīgums gadās tikai līdz tam, kamēr praktizējoša neiemācīsies skaidri atšķirt pv no mv. Pv tīrā veidā var pēkšņi nomainīties pret citām pv tieši realizācijas vidū, bet tomēr to lielākā daļa ir noturīgas un noteiktas, tāpēc praktizējošai nerodas nekādas grūtības realizējot pat ļoti ilglaicīgas pv.

Visu uztveru kopuma pārrāvums uz divām nesamierināmām frontēm nav šizofrēnija vai kaut kas tamlīdzīgs, kas tiek aprakstīts psihiatrijā. Atšķirība ir tajā, ka parādība, kas tiek uzskatīta par patoloģiju un kas sagādā ciešanas ir viena vai otra aptumšojumu kombinācija – viens mv kopums tiek pretnostādīts  citam, vienas koncepcijas – otrām. Katrs, kurs cenšas izjust pēc iespējas vairāk AU, kas ceļā uz to veic arvien jaunas darbības un panāk rezultātu un sastopas ar „dubultošanas”  situāciju, liecina par to, ka šis ir pat ļoti patīkams stāvoklis. Tā nav vienmērīgo pušu cīņa, tas rezonē ar cīņu par brīvības iegūšanu. Bieži gadās tā, ka īsā laika periodā notiek bieža NE un AU nomaiņa, kas nezināma iemesla dēļ AU tiek pārdzīvotas tā, ka tas rezonē ar  vārdu „dzīvs”, „īsts”, „tas”, bet aptumšojumi – otrādi. Tādā veidā, jo biežāk un spilgtāk parādās AU, jo vairāk rodas bauda un citas AU un otrādi no paša cīņas procesa ar aptumšojumiem – pat ja tas tiek panākts ar lielām grūtībām.

Un ja nevājināt spriegumu praksē, neizjust biežus orgasmus (ne biežāk par vienu orgasmu sēriju reizi 2-3 mēnešos), tad ar laiku apgaismotais fons (AF) kļūs arvien tuvāks un tuvāks nepārtrauktam, un divvaldība atkal nomainās ar vienvaldību, bet tagad pie varas būs nevis tukša metāla koncepcija par „es”, kurā jebkura uztvere var iebāzt savu galvu, bet koalīcija AU. Vispirms cilvēks ir viens, pēc tam divi, tad viņš atkal ir viens pats.

Ceļā pie jaunas apvienošanas nepārtraukti radīsies nepieciešamība atrisināt nākošo jautājumu: tieši šobrīd var pārsvērt vēlme spēlēt datora spēli un izjust apmierinājumu vai neapmierinājumu, vai vēlme lasīt grāmatu par Ramakrišnu un izjust AU. Tieši tagad būs vai nu viens, vai otrs. Lūk kas maina lietas pozīciju un grauj mehānisko ieradumu kundzību – skaidrība tajā, ka jebkurā gadījumā būs viens, vai otrs, vai trešais – kāda no vēlmēm jebkura gadījuma pārsvērs visas pārējās. Pārsteidzošā veida šī skaidrība pastiprina pv izjust AU. Tāpēc tik milzīga nozīme starp visiem prakses zariem  ir koncepciju, nezināmas nozīmes vārdu u.c. novēršanas praksei – prāta skaidrības sasniegšana ārkārtīgi stipri rezonē ar AU-skaidrību, un tas viss ir iekļaut velmē izjust AU.

Termins „meditācija” sastopas loti bieži. Visbiežāk to lieto kā smuku  ēsmu un paši nemaz nezina vai nevēlas zināt  - kas tieši tiek apzīmēts ar šo vārdu. Tie, kas patiešām nodarbojas ar kādu praksi, visbiežāk ar šo vārdu apzīmē uzmanības novēršanu no jebkādām domām, vēlmēm, emocijām, ka procesā rodas viņiem patīkamas uztveres. Šādu uztveru apraksts visbiežāk rezonē ar AU (tas ir atkarīgs no konkrēta autora).Vēlmju novēršana ir nozīmīgs priekšnoteikums meditācijas veikšanai. Daudzās instrukcijās ka veikt meditāciju tieši tiek minēts, ka pat vēlme iegūt rezultātu ir traucēklis meditācijai. Tas ir acīmredzami pretrunā manis piedāvātai praksei kultivēt pv, un es vēlos to paskaidrot.

Ja nav skaidrības bezdibenī, kas atšķir pv no mv, nav pieredzes tās atšķirt, kultivēt pirmos un novērst otros, ja nezināt, ka pv rezonē ar AU, bet mv nav ar to savienojamas, ja nenodarboties ar NE novēršanas praksi, kas neizbēgami rodas ieraduma pēc un realizējot mv (tajā skaitā rezultāta vēlmes, ja tajā ir mehāniskas sastāvdaļas), tad, protams, tikai ar pilnīgas uzmanības atgriešanas palīdzību no visam uztverēm var panākt AU parādīšanos. Pie tam, pirmkārt, radušās AU ir īslaicīgas, nenoturīgas, nesasniedz augstu intensitāti un caurspīdīgumu, nesasniedz dziļumu (t.i. bagātīgu nokrāsu spektru), un tāda veidā nevar būtiski ietekmēt visu uztveru kopumu šajā vietā, nekļūst par būtisku aptumšojumu atsvaru, nevar kļūt par ieradumu. Otrkārt, šāda prakse nav savienojama ar parasti dzīves darbību, pat nerunājot  par dzīvi, kas ir piepildīta ar pv, jo pieprasa atsevišķā laika iedalīšanu meditācijai . Tajā pat laikā tas noved pie tā, ka AU no Mērķtiecības sektora vispār nevar kaut cik noturīgi praktizējošā sekmēt „meditāciju”, jo pv – ir pašas pirmās tādu AU „dzirksteles”, kas ar tām visvairāk rezonē. Treškārt meditējošais ir tāds cilvēks, kas sēž uz okeāna krasta un gaida – ka okeāns izskalos krastā, bet kad parādās AU, viņš pat to nevar satvert, padarīt to par pastāvīgu sava uztveru kopuma sastāvdaļu, jo novērš tā vēlmi! Viņš var tikai novērot, ka parādījās AU, un tam ir liegts atbalsts pv veidolā to izjust, tāpēc tas ir zudis. Tādā veidā, meditējošais liedz sev spēcīgo dzinēju, kas desmitkārt, simtkārt paātrina ieradumu izjust patīkamas uztveres.

TCP praktizējošais neapšaubāmi nodarbojas ar „meditāciju” – viņš novērš aptumšojumus (bet bieži vien ne tikai aptumšojumus, bet visas uztveres pēc kārtas), „ieklausās” tajā, kas parādās, bet parādoties AU izjūt rezonējošo pv izjust šo AU stiprāk un biežāk. Viņš šo vēlmi atdala no mehāniskām, aptumšotām vēlmēm, un izjūtot to, kultivē ar formālo prakšu palīdzību, panāk ļoti augstu ātrumu, ar kuru stiprinās ieradums izjust šo AU. Pie pirmās jaunas AU parādīšanās viņš tajā ieķeras ar aprakstu un fikciju palīdzību. Vēl jo vairāk, ar formālo prakšu palīdzību viņš panāk noturīgas intensīvas AU, sāk izjust jaunas AU, rodas jaunas pv, sākas ceļojums AU pasaulē, pie tam tā īstenošanai nav nepieciešams dzīvi dalīt uz „praksi” un „ne-praksi”, kas katastrofiski mazina prakses efektivitāti. TCP praktizējošais var nodarboties ar praksi 24 stundas diennaktī, ir tam jebkura situācija ir viņam ideāla!